Ziņojumi
Šajā rudenī gan Pasaules Dabas fonds, gan Eiropas Komisija nākusi klājā ar paziņojumiem, kuros kritiski vērtēti līdzšinējie centieni sargāt dabas daudzveidību. Ja Pasaules Dabas fonda Dzīvās planētas ziņojums vairāk vērš uzmanību uz to, cik daudz un kādas dabas vērtības zaudējam globālā līmenī, tad Eiropas Komisijas Vides politikas ziņojums ļauj precīzāk palūkoties, kāda situācija valda lokālā mērogā. Skaļākā kritika Latvijai veltīta par resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un slikto dzīvotņu stāvokli – ziņojumā norādīts, ka Latvijā ir būtiskas problēmas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un atjaunošanā.
Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, aizsargājamo dabas teritoriju ziņā krietni atpaliekam no citiem, un saskaņā ar pēdējo Biotopu direktīvas izpildes ziņojumu Latvija ieņem tikai 24. vietu. Ziņojumā teikts, ka 90% no Latvijas zālājiem un mežiem ir novērtēti kā ļoti sliktā vai sliktā stāvoklī esoši, uzsverot, ka mežsaimniecībā un lauksaimniecībā vairāk jāattīsta ilgtspējīga saimniekošana.
Jautāti, kur ir galvenie klupšanas akmeņi Latvijas sliktajam vērtējumam, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārstāvji norāda, – nozīmīgāko slodzi uz bioloģisko daudzveidību sauszemes sistēmās Latvijā pēdējos gados rada zemes lietojuma palielināšanās jeb intensificēšanās, zemes lietojuma maiņa un ekosistēmu fragmentācija, kuru galvenais cēlonis ir kopējā tautsaimniecības attīstība.
"Piemēram, pēdējie pieejamie dati par apbūvēto platību pieaugumu liecina, ka laika posmā no 2006. līdz 2012. gadam šis pieaugums sasniedza 0,38% jeb 475 hektārus gadā. Tāpat bioloģisko daudzveidību ietekmē ūdens un gaisa piesārņojums ar biogēnajiem elementiem, ko rada galvenokārt notece no lauksaimniecības zemēm, pārrobežu pārnese, apdzīvotās vietas, transports, enerģijas ieguve un rūpniecības objekti. Jāņem vērā arī invazīvās sugas, kas rada kaitējumu vietējai florai un faunai," skaidro VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste.
Eiropas Komisijas ziņojumā teikts, ka Latvijai vajadzētu noteikt konkrētus mērķus dzīvotņu stāvokļa uzlabošanā.
Raksturojot Latvijas centienus saglabāt dabas daudzveidību, VARAM kā tuvākos mērķus min gan īpaši aizsargājamo sugu un biotopu, gan vērtīgo ainavu saglabāšanu. Tāpat Vides politikas pamatnostādnes paredz atjaunot degradētās ekosistēmas un pabeigt "Natura 2000" teritoriju tīkla izveidi.
Saskaņā ar Vilkastes teikto, tiek domāts par to, kā uzlabot īpaši aizsargājamo sugu un biotopu stāvokli, atjaunot degradētās ekosistēmas, kā arī aktualizēt vai izstrādāt jaunus rīcības plānus par invazīvu sugu izplatības ceļiem.
Nesasniegtie mērķi
Kamēr tādās Eiropas valstīs kā Slovākijā, Horvātijā un Bulgārijā aizsargājamās teritorijas aizņem vairāk nekā 30% no sauszemes, Latvijā "Natura 2000" teritoriju tīkls sasniedz vien 11,5%. Lai mazinātu dabas daudzveidības samazināšanās tendenci, Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2030. gadam jau pirms vairākiem gadiem tika izvirzīts mērķis katrā no dalībvalstīm aizsargāt vismaz 30% sauszemes teritorijas. Latvijā tas ne tuvu nav sasniegts, un kā norāda Baltijas Vides foruma eksperti, to neļauj sasniegt arī šobrīd apzinātās aizsargājamo biotopu platības ārpus jau esošajām aizsargājamām teritorijām.
Vides eksperte Anda Ruskule skaidroja, ka primāri aizsargājamo teritoriju tīklā būtu papildus jāiekļauj arī tie Eiropas nozīmes aizsargājamie biotopi, kuru stāvoklis Latvijā ir novērtēts kā nelabvēlīgs-slikts, kā arī teritorijas, kuras ir svarīgas vairāku aizsargājamu un apdraudētu sugu pastāvēšanai.
Precīza informācija par teritorijām, kurām būtu jānodrošina aizsardzības statuss, iegūstama no "dabas skaitīšanas datiem", ko vairāku gadu garumā, inventarizējot Latvijas dabas vērtības, īstenoja Dabas aizsardzības pārvalde.
"Ir nepieciešams apkopot visu pieejamo informāciju par aizsargājamo sugu sastopamību, tām piemērotajām dzīvotnēm, biotopu izplatību, kā arī vērtēt aizsargājamo teritoriju tīkla savienojamību, kas nepieciešama, lai nodrošinātu dzīvotspējīgas sugu populācijas. Diemžēl šāda informācija Latvijā ir ļoti nepietiekama. Piemēram, dzīvotņu piemērotība šobrīd ir apzināta tikai dzeņu un pūču sugām un lapkoku praulgrauzim. Ir izstrādāts pusdabisko zālāju savienojamības modelis, bet lai izvērtētu esošo aizsargājamo teritoriju tīkla savienojamību, tāds būtu nepieciešams visām atslēgas sugām," norāda eksperte.
Baltijas Vides foruma eksperti veikuši pētījumu, kurā apkopojuši pieejamos datus par sugu un dzīvotņu izplatību un to aizsardzības stāvokli, kā arī analizējuši datus par dažādu dzīvotņu ekoloģisko novērtējumu. Visā Latvijas teritorijā tika novērtēts arī ar bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu saistītu ekosistēmas pakalpojumu nodrošinājums – proti, tas, kādu labumu ekosistēmas sniedz klimata un plūdu kontrolei vai, piemēram, ūdens kvalitātes uzturēšanai.
Papildus tika apkopota telpiskā informācija par lauksaimniecības un meža zemju saimniecisko nozīmību. Lai apzinātu teritorijas, kas potenciāli varētu tikt iekļautas aizsargāto teritoriju tīklā, eksperti izmantoja dabas aizsardzības telpiskās prioritizācijas rīku, ar kura palīdzību tika izveidota noteikta telpiskā vienība viena kvadrātkilometra platībā, kurai tālāk tika noteikta ekoloģiskā vērtība. Telpiskajām vienībām ar vienādu ekoloģisko vērtību augstāka prioritāte tiek piešķirta tām teritorijām, kurām ir zemāka saimnieciskā nozīme.
"Šīs analīzes rezultāti uzrāda teritorijas, kuras prioritāri būtu jāapsver, paplašinot aizsargāto teritoriju tīklu. Indikatīvi kā vērtīgākas iezīmējas vairums lielāko upju ielejas, jūras piekraste, kā arī Pierīga. Tomēr jāpaazinās, ka šie ir indikatīvi rezultāti, kas prasa detalizētāku izpēti, un tāpat arī nepieciešams vēl precizēt daudzas no datu kopām, piemēram, par aizsargājamo sugu izplatību un tām piemērotajām dzīvotnēm," skaidroja vides eksperti Ivo Vinogradovs un Kristīna Veidemane.
Aizsargājamo dabas teritoriju apzināšana un izvērtēšana ir tikai pirmais solis, lai tās tiktu izveidotas un arī atbilstoši apsaimniekotas. Tāls ceļš ejams arī normatīvo aktu un teritoriju plānošanas un attīstības vadlīniju saskaņošanā. Turklāt, veidojot jaunu aizsargājamo teritoriju, jāņem vērā arī konkrētu sugu aizsardzībai nepieciešamie nosacījumi gan attiecībā uz to, kādai jābūt to minimālajai aizsardzības platībai, gan to, cik veiksmīgi tai jāsavienojas ar citām aizsargājamām teritorijām.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
