Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors, Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis pauda, ka atmirusī koksne ir viens no pamatelementiem dabai daudzveidīgā mežā – jo mirušās koksnes vairāk, jo mežs ir dabiskāks.
Arī entomologs Vilks skaidroja, ka atmirusī koksne ir gluži kā dzīvības saliņas mežā. “Uz atmirušās koksnes vai tās tuvumā ir dabas daudzveidība, tur ir katra ceturtā, piektā no mežā sastopamajām sugām,” uzsvēra Vilks. Zviedrijā ir aprēķināts, ka atmirusī koksne kā dzīvotne ir nepieciešama apmēram 7000 sugām – ja tās nebūtu, nebūtu arī 7000 sugu.
Atmirusī koksne nodrošina barošanās vietas, slēptuves un dzīvotnes. Tieši tāpēc mežā ir nepieciešami koki dažādās to sadalīšanās pakāpēs, jo katru no tiem apdzīvos atšķirīgas sugas.
“Šobrīd Nacionālā meža monitoringa rezultāti liecina, ka atmirušās koksnes daudzums ir 63,6 miljoni kubikmetru (m3), kas vidēji uz hektāru ir 19,6 – tātad gandrīz 20m3 uz hektāru. Pēdējo gadu laikā kopš 2008. gada, kad noslēdzās pirmais cikls atmirušās koksnes monitoringā, apjoms ir palielinājies par gandrīz 8 miljoniem m3,” norādīja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks Guntars Šņepsts.
Latvija ir 4. vietā Eiropā pēc atmirušās koksnes daudzuma uz hektāru, bet tas vēl neko nenozīmē, jo kā atmirušo koksni uzskaita arī kokus un zarus, kas diametrā ir lielāki par 6 cm. Taču jāpatur prātā, ka mazāko dimensiju atmirusī koksne nebūt nav vērtīgākā bioloģiskajai daudzveidībai.
“Lielās kritalās, lielos sausokņos ir stabilāki dzīves apstākļi organismiem. Virs 20 cm [diametrā] būtu stabilāki apstākļi, kur ilgāk dabas daudzveidība var uzturēties,” skaidroja Vilks.
Ir izdalīts slieksnis – 30 cm diametrs, un šādas dimensijas mirušās koksnes apjoms Latvijā ir vien 7m3 uz hektāru. Apjoms palielinātos, ja pieskaitītu arī atmirušo koksni ar 20 cm diametru, bet tas tāpat būtu nepietiekami.
Savukārt “Silavas” pārstāvis Šnepsts atsaucās uz “mežsaimniecības lielvalstīm, kurām mēs gribētu līdzināties”, Zviedriju un Somiju, norādot, ka tur atmirušās koksnes apjoms ir apmēra 6–8 m3, kas salīdzinājumā ar Latviju (19,6 m3), ir teju trīs reizes mazāk.
Tikmēr kukaiņu pētnieki norāda, ka dabas daudzveidība pamatīgu kritumu var piedzīvot jau 20–30 m3 robežās.
Publiskajā telpā ir izskanējis, ka Latvijā mežos tiek atstāti sapūšanai vairāk nekā miljards eiro, ja šo koksni pārvērstu kaut vai malkas cenās. Kā arī, ka ir jāizglīto meža īpašnieki un jāprot efektīvāk apsaimniekot savus mežus. Šņepsts atmirušās koksnes daudzuma pieaugumu skaidroja ar pastāvošo mežsaimniecības praksi un uzsver, ka atmirusī koksne tikai palielina CO2 emisijas. “Tajā ir uzkrāts ogleklis, kas, koksnei ar laiku sadaloties, nonāk atpakaļ atmosfērā. Ja mēs gribam veicināt oglekļa piesaisti, tad mums vajag mežu apsaimniekot tā, lai jau augošie koki piesaista šo CO2,” norāda Šņepsts.
Tikmēr Latvijas Universitates Botānikas un ekoloģijas katedras profesors Guntis Brūmelis aicināja neaizmirst, ka atmirušajai koksnei ir liela nozīme oglekļa bilancē, jo vecos, pāraugušos mežos daļa uzkrātā oglekļa nonāk ne tikai atmosfērā, bet akumulējas augsnē satrūdēšanas procesā.
“Ir aprēķināts, ka pēc ciršanas apmēram 8% no akumulētā oglekļa, kas ir augsnē, veido emisijas, tātad apgalvot, ka apstādīt kailcirti vai jaunaudzi ir videi draudzīgāk, nekā iztraucēt vecu mežu, ir pilnīgi absurdi,” pauda Brūmelis.
Aizdomāties meža īpašniekus par atbildīgāku izturēšanos pret dabu aicina arī Rozītis, norādot, ka intensīvākas mežsaimniecības rezultātā atmirušās koksnes apjoms būs ievērojami mazāks.
“Latvijas gadījumā, no vienas puses, mums ir daudz atmirušās koksnes, jo mums ir aizsargājamās teritorijas. Bet tur, kur ir kailciršu mežsaimniecība vai jaunaudzes, tur atmirušās koksnes nebūs. Paliek jautājums, ko nozīmē efektīva meža apsaimniekošana. Šodienas izpratnē tā vairs nenozīmē tikai un vienīgi, cik ātri un cik daudz tiks nocirsti koki. Tas ir, protams, saimniekam svarīgi, bet ir arī kaut kāda atbildība pret dabu,” uzsvēra Rozītis.
