"Lēmums braukt uz Ukrainu un braukt iekšā Ukrainā tika pieņemts dažu dienu laikā. Karam sākoties, mēs sēdējām mājās, nespējām noticēt, kas notiek apkārt. Sirds lūza, domājām, kā varam palīdzēt," stāstīja Kreica.
"Esam lieli dzīvnieku draugi, sapratām, ka mums ir kaut kā jāmēģina palīdzēt tai mazāk pasargātajai sabiedrības daļai, kas ir dzīvnieki. Tapa ideja vest dzīvnieku pārtiku, medikamentus uz Ukrainu, palīdzēt un varbūt arī, iespējams, kādu izglābt un atvest atpakaļ uz Latviju," viņa norādīja.
Kreica kopā ar vīru uz Ukrainu devās ar divām kravas automašīnām, līdzi bija sagādāts daudz pārvadājamo būru. Brauca uz divām konkrētām vietām, patversmēm Ļvivā un Ivanofrankivskā, ar kurām sazinājās, pateicoties citiem brīvprātīgajiem.
"Viņi nesa tieši uz to patversmi savus dzīvniekus ar domu, ka laikam viņiem tur būs drošāk, ar cerību, ka viņiem būs kāda nākotne, jo viņi devās tālāk, nezinot, kur viņi dodas,"
par ukraiņu bēgļiem un patversmi Ļvivā stāstīja Kreica.
Tāpat dzīvnieki tika ņemti ne tikai no patversmes, bet arī, piemēram, stacijā, jo vismaz sākotnēji vilcienos bēgļiem neļāva kāpt kopā ar dzīvniekiem.
"Ar mums atbrauca kucīte ar astoņiem kucēniem, man liekas, brīnišķīgākā suņu mamma, kādu es savā dzīvē esmu satikusi. Viņa iepriekšējā dienā tika atstāta Ļvivas stacijā, un kāds bija patversmes darbiniekiem pazvanījis un prasījis, vai viņi var palīdzēt. Mēs atbraucām nākošajā dienā, kucīte šobrīd atrodas ar bērniem "Ulubelē"," stāstīja Kreica.
Viņa atzina, ka ir grūti saprast, kā cilvēki spēj pamest savus dzīvniekus stacijā, jo pati tā nespētu, taču vienlaikus cenšas bēgļus nenosodīt:
"Kā viena sieviete stāstīja, – viņai vienā rokā ir kaķa būris, otrā zīdainis, un viņai pasaka, – vai nu tu nebrauc, vai nu atstāj kaķi. Protams, ka viņa atstāj kaķi un iekāpj kopā ar zīdaini."
Tajā pašā laikā ir situācijas, kurās bēgļi, esot jau drošībā, saņemot informāciju par to, ka var savus mīluļus atkal saņemt, to darīt atsakās. Tā noticis ar kādu runci Čārliju.
"Es ieraudzīju pāri pirmspensijas gados ar kaķu būri pilnīgā ārprātā, asarās, nākot un kaut ko stāstot patversmes darbiniecei. Mēs ar vīru sapratām, ka viņi ir atveduši savu kaķi atstāt," stāstīja Kreica.
Tā viņi norunājuši, ka atvedīs kaķi uz Latviju, ar dzīvnieka īpašniekiem apmainījušies ar kontaktiem un sarunājuši, ka pēc tam, kad cilvēki būs iekārtojušies Latvijā, kaķi varēs paņemt atpakaļ.
"Tā Čārlijs, melnbaltais, skaistais, brīnišķīgais runcis atbrauca uz Latviju ar mums. Mēs Latvijā ieradāmies 9. martā, saimnieki ieradās pēc pāris dienām. Tā viņi ir Latvijā šobrīd, bet ir atteikušies no Čārlija un nodevuši viņu adopcijai," norādīja Kreica.
Saimnieki savu izvēli paskaidrojuši ar iemeslu, ka vēlāk ar kaķi būs grūtāk atrast dzīvesvietu, taču šāds gadījums, kad bēgļi vēlāk atsakās no saviem dzīvniekiem, nav vienīgais, viņa norādīja.
Šobrīd adopcijai nodota daļa kaķu, bet lielākā daļa dzīvnieku joprojām atrodas patversmē "Ulubele".
"Šobrīd ir pagājušas vairāk nekā 45 dienas, kopš kaķi ir vakcinēti pret trakumsērgu un izsēdējuši karantīnu. 29. [aprīlī] kaķiem beidzās karantīna, bet diemžēl 40 suņi, to skaitā liela daļa kucēnu, ir joprojām "Ulubelē" karantīnā līdz maija beigām, pateicoties Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) lēmumam," stāstīja Kreica.
PVD pamato savu lēmumu ar to, ka šie dzīvnieki nāk no patversmes Ukrainā, kas, atšķirībā no Latvijas, nav no trakumsērgas brīva valsts, līdz ar to ir augsts trakumsērgas risks.
