Oža ir viena no svarīgākajām maņām vairumam dzīvnieku, turpretim cilvēks sacensībā par jūtīgāko degunu nobāl dzīvnieku priekšā. Cilvēkam degunā ir apmēram pieci miljoni ožas receptoru, kamēr suņiem to ir ap 300 miljoniem.
“No dzīvniekiem, kas Latvijā mīt, kas ir vislabāk ar ožu apveltīti ir lāči. Uzskata, ka lāčiem ir pat piecas reizes labāka oža nekā suņiem,” stāstīja Kovaļenko.
Lai gan suņi jau izsenis domesticēti un dzīvo kopā ar cilvēku, uztvere par to, kas smaržo labi, bet kas ne, atšķiras. Suņiem ļoti patīk citu suņu, īpaši pretējā dzimuma, smarža, jo dzīvnieki atšķirībā no cilvēkiem ir spējīgi sajust feromonus.
Feromoni ir bioloģiski aktīvas vielas, kuras izdala kāds indivīds un uz kurām reaģē attiecīgās sugas pārstāvji, skaidroja Kovaļenko. Feromonu izdale sniedz informāciju par konkrētu īpatni un dod signālu, ka tas ir nobriedis pāroties. Augstāk attīstītie primāti, tādi kā gorillas, šimpanzes un arī mēs – cilvēki –, šos feromonus neuztveram.
Interesanti, ka ožas spējas var atšķirties gan starp suņu šķirnēm, gan konkrētiem indivīdiem. Šķirnes, kas paredzētas medībām, pēdu dzīšanai, tās ir mērķtiecīgi selekcionētas, atlasot suņus, kuri labāk sajūt smaržu, tāpēc, piemēram, takšiem ir izteikti garš deguns.
“Attiecīgi, jo lielāks deguns, jo vairāk vietas, kur izvietot receptorus.
Tātad dzīvnieks vairāk šo smaržu var uztvert, tāpēc suņiem, kuri tiek izmantoti smaržu meklēšanai, parasti deguni ir lielāki,” stāstīja Kovaļenko.
Vienlaikus viņš norādīja, ka receptoru daudzums var atšķirties arī vienas šķirnes suņiem un pat viena metiena suņiem. Tāpat suņu smaržu uztveri var trenēt, bet, protams, receptoru daudzums degunā ir noteicošais.
Laba oža ir čūskām, arī daudziem kukaiņiem, piemēram, kodēm ir spēja uztvert smaržu. Savukārt putni lielākoties ir pazaudējuši spēju saost. Izņēmums ir maitas putni vai citas putnu sugas, kurām svarīgi uztvert konkrētas smaržas, kas norāda uz ēdienu.