Kad daba «izšauj korķus». Saruna par vidi podkāstā «Zaļgalvis»

ĪSUMĀ:

• Kā veidojas “zaļgalvju” Rvīna Vardes un Uģa Oltes sinerģija?
• Raidījums "Zaļgalvis" īpašs ar savu kompakto garumu – 12 līdz 14 minūtes, kas izvēlēts, sekojot jaunākajām televīzijas satura tendencēm.
• Kritiska attieksme pret raidījuma tēmu var būt viena no veiksmes formulas sastāvdaļām.
• Evai neizdzēšamu iespaidu dabā atstājusi tikšanās ar orangutānu mammu, Rvīnam un Uģim – ar mežacūku mammu.

Iepazīstieties – "Zaļgalvji" Rvīns Varde un Uģis Olte

Kopš 2019. gadā iznāca viņa pirmā grāmata “Kas te notiek”, kas kļuva par Latvijas Literatūras gada balvas ieguvēju kategorijā "Spilgtākā debija", rakstnieks, žurnāla "Rīgas Laiks" interviju šifrētājs un dabas fotogrāfs Rvīns Varde bijis daudzu žurnālu interviju varonis, televīzijas raidījumu viesis un publisko lasījumu dalībnieks, iemantodams kolorītas personības tēlu.

Vaicāts, kā jūtas šajā jaunajā lomā, Rvīns stāsta: "Nu jau sāku pierast. Publicitāte nekad nav bijis mans mērķis, tāpēc arī droši vien līdz šim nebiju pamanāms. Parādoties vienā vietā, tu automātiski ietrāpi micēlijā un beigās vairs nesaproti, kur esi nokļuvis. Piemēram, reiz esmu rakstījis žurnālam "36,6" un bijis pat Tallinas ielas kvartāla grafiti konkursa žūrijā."

Kā Rvīns Varde kļuva par raidījuma "Zaļgalvis" vadītāju? "Satori" galvenais redaktors un viens no raidījuma idejas autoriem Henriks Eliass Zēgners atklāj: "Doma par to, ka Rvīnam Vardem vajadzētu parādīties televīzijā, man radās vēl pirms idejas par šo konkrēto raidījumu. Kādā reizē devāmies kopīgā pastaigā, un Rvīns piedāvāja maršrutu caur Rīgas kapiem. Pastaigas laikā pļāpājām un ik pa laikam Rvīns sarunu ļoti iejūtīgi pārtrauca, lai pastāstītu par kādu putnu, ko ieraudzījis – tā balsi, paradumiem, dzīvi. Klausījos un domāju – Rvīna harisma, šarms un zināšanas kopā ar dabas tematiku ir pašas dabas veidota TV personības formula. Man ir liels prieks, ka šo ieceri izdevies realizēt."

Kopā ar Rvīnu Vardi raidījumu veido pieredzējušais režisors Uģis Olte, kurš savu radošo darbību sāka raidījumā "Vides fakti" un daudziem pazīstams kā populāro pārraižu "Adreses", "Atslēgas" un "Literatūre" veidotājs.

Ar dabu Uģi saista ne tikai režisora darbs – viņš ir arī bioloģiskās pļavas īpašnieks. "Manā īpašumā ir 10 hektāri Ogres krasta," stāsta Uģis. "Viena no lietām, ko tur darīt, ir pastaigāties, bet neko vairāk par labu pašsajūtu tas nedod, tāpēc nolēmu tur esošajā pļavā, kas bez kopšanas lēnām aizaugtu ar krūmiem, ļaut ganīties kaimiņu bioloģiskajām govīm. Tādā veidā zeme, kas man pieder, bet kuru neizmantoju, dzīvo savu paralēlo dzīvi bez manas piedalīšanās, un lielajā bilancē, par ko mums būs jāatbild tur augšā vai lejā, nāk pluspunkti."

Vaicāts, kā viņš raksturotu pats sevi, Uģis atzīst – strādājot pie "Zaļgalvja", sajutis radniecību ar raidījuma vadītāju Rvīnu Vardi. "Viņš savu pirmo grāmatu uzrakstīja, izmantojot tikai lokālos resursus – kā īsts ekoloģiski orientēts cilvēks viņš raksta par to, ko redz pats. Pēc šāda principa esmu centies radīt arī visus savus darbus no tā, ko varu dabūt uz vietas, un tikai galējas nepieciešamības gadījumā meklēt tālāk, aiz robežas."

Kā piebilst raidījuma redaktore Eva Johansone, uz šādu stāstu veidošanas praksi var attiecināt vides zinātnē pazīstamu konceptu  – "100 kilometru likumu" jeb situāciju, kurā cilvēks visus savai dzīvei nepieciešamos resursus var iegūt 100 kilometru rādiusā ap sevi. "Latvija ir pateicīga vide gan grāmatu rakstīšanai, gan raidījumu uzņemšanai, gan uztura iegūšanai. Mums nav jāveic milzīgi pārbraucieni vai pārlidojumi, lai iegūtu dzīvei vajadzīgo," atzīst Eva.

"Zaļgalvis" – mazs, bet jaudīgs

Raidījums "Zaļgalvis" īpašs ar savu kompakto garumu – 12 līdz 14 minūtes, kas izvēlēts, sekojot jaunākajām televīzijas satura tendencēm. "Šādā formātā pret materiālu ir jāattiecas citādi – nevar ļaut raidījuma varonim izpausties savā tempā, bet no viņa runas un izdarībām jāveido kondensāts.

Strādājot šādā formātā, sapratu, ka 12 minūtēs var parādīt un pastāstīt diezgan daudz.

Esmu priecīgs pavingrot uz šāda trenažiera," par izaicinājumu, veidojot "Zaļgalvi", stāsta Uģis.

Kā uzsver režisors, raidījums īpašs arī ar to, ka piedāvā jaunu stāstniecības formātu. "Man allaž ir bijusi organiska pretestība pret žurnālistikas klišejām. Atceros, ka 2008. gadā, kad mēs ar domubiedriem sākām raidījumu "Ziemeļu puse", žurnālisti visu zināja, vienmēr nāca ar kameru un mikrofonu un kādā brīdī rādīja ar pirkstu. Man tas nelikās pareizi – ka žurnālists visu zina un tikai pastāsta pārējiem. Man vienmēr ir kārojies tādu raidījuma vadītāju, kurš uzzina lietas reizē ar skatītāju – ieiet kā balta lapa tēmā un raidījuma beigās izšļūc jau pierakstīts. Varde vispār ir brīnišķīgs – viņā ir kultūrcitātu vācelīte un neparasts atsauču algoritms. Katra situācija viņā izsauc tādu reakciju, kas citam cilvēkam nemaz neveidotos – interesants komentārs vai neparasta konteksta atrašana. Tāpēc domāju, ka šo raidījumu vajag skatīties un tādā veidā bagātināties. Šitāds vēl nav redzēts!"

Vai dabai vajag mākslu, un kas slēpjas purvā?

Pirmā "Zaļgalvja" sērija ved skatītājus pa mākslinieka Andra Eglīša iekārtoto izstādi "Savvaļa", kas atrodas nepieradinātā dabas nostūrī netālu no Drustiem. Kā atklājas podkāstā, Rvīns sākotnēji bijis skeptisks par izstādi – viņaprāt, daba ir pašpietiekama un, tajā iejaucoties pat labu nolūku vadīti, varam palaist garām pašas dabas piedāvāto skaistumu.

"Biju izstādes atklāšanā vasarā, kad tur bija daudz cilvēku, mūzika, mašīnas un gaismas," stāsta Rvīns. "Man tas absolūti nesaistījās ar vārdu "savvaļa", tāpēc rīta pusē, kad visi gulēja, aizgāju bildēt čakstes mazuļus, kas turpat sēdēja, jo beidzot cilvēki bija aizgājuši prom. Kad rādīju fotogrāfijas citiem, visi, sajūsmā spiedzot, prašņāja, kur es putnēnus atradu, kaut gan viņi bija turpat, divu metru attālumā. Vienkārši cilvēkiem svarīgāka bija mūzika un tusiņš, un tas manī izraisīja pretreakciju."

Tomēr atgriešanās izstādē, lai filmētu raidījumu, mainīja viņa domas: "Atbraucot klusā brīdī, kad nebija neviena, izņemot pašu mākslinieku, un pastaigājot, parunājot ar viņu, sapratu, ka viņš atrodas formas meklējumos vārda vislabākajā nozīmē, kā jau īsts mākslinieks. Tā ir indulģence pret manu iekšējo pretrunu – ka viņi iejaucas dabā un sauc to par savvaļu."

Arī Uģis piekrīt, ka kritiska attieksme pret raidījuma tēmu var būt viena no veiksmes formulas sastāvdaļām: "Atceros, ka Pauls Timrots raidījuma "Te" sapulcē visus strostēja, ka nav obligāti jāpatīk tam stāsta varonim un tēmai, ko esi izvēlējies. Drīksti nebūt nekritiski sajūsmā par visu, ko piedzīvo. Tā ir reta parādība. Visbiežāk žurnālists visu zina un ir priecīgs satikt stāsta varoni, stāstīt tieši šo stāstu, kaut gan ir taču iespējamas arī citas emocijas.

Es priecāšos par katru brīdi, kad raidījuma izejas punktā un stāsta tēmā būs iespēja veidoties konfliktam."

Savukārt otrajā "Zaļgalvja" sērijā filmēšanas komanda kopā ar trim draugiem zinātniekiem un suni devās iepazīt purva noslēpumus. "Purvs ir viens no fascinējošākajiem Latvijas biotopiem, jo ir retā vide mūsu platuma grādos, kas ir nepiemērota cilvēka klātbūtnei," stāsta Uģis. "Pāriet purvu jau tā ir grūti, bet tam visam pāri uzziests vēl mitoloģisks slānis ar visām šausmām, ko cilvēki par purvu domā."

Sastapšanās ar zvēru mammām

Podkāstā raidījuma veidotāji atklāj, kādi notikumi visvairāk satricinājuši viņu priekštatus par dabu un cilvēka vietu tajā. Eva stāsta, ka uz viņu neizdzēšamu iespaidu atstājusi kāda tikšanās Sumatras džungļos. "Tā bija orangutānu mamma ar gadu vecu bērnu. Es ieskatījos viņu sejā un sapratu – viņi ir tik tuvi mums! Tie ir mūsu mazie brāļi – viņiem ir līdzīgas grimase, žesti. Pēc tam man divas dienas bija jādomā par visiem mežiem, kas tiek izcirsti, lai stādītu palmu plantācijas."

Savukārt Rvīns stāsta, ka "mikroinsultu" piedzīvo ik reizi, kad redz dziļi mežā izmestas pudeles, taču neaizmirstama bijusi tikšanās ar mežacūku ģimeni: "Es biju tornī brīdī, kad no meža iznāca mamma ar mazuļiem. Izklausījās, ka mamma ir flīģeļa lielumā – pēc plaušu izmēra varēja dzirdēt, ka tas ir milzīgs dzīvnieks. Tad izskrēja mazuļi un sāka ēst. Tajā brīdī es sapratu – tas ir kaut kas ļoti spēcīgs, ko ikdienā neredzi. Adrenalīna ietekmē man trīcēja rokas. Šī pieredze vēlreiz atgādināja – kad mūsu nav dabā, tur tieši viss notiek. Gandrīz kā "Stalkera" zonā."

Arī Uģis piedzīvojis līdzīgu tikšanos: "Reiz biezoknī saskrējos ar mežacūku un mazuļiem. Biju dzirdējis, ka dabā nav nekā bīstamāka par māti, kas sajūt apdraudējumu. Tas man "izšāva korķus". Šīs situācijas apjausma vismaz uz divām stundām man izdzēsa iekšējo kompasu un uz pirmoreiz pieaugušā vecumā jutos pazudis, kaut arī apvidu pazinu diezgan labi. Tā ir svarīga apjausma – tu vari iedomāties, ka visu zini un māki, bet dabas priekšā izrādies diezgan netrenējies."

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.