Stāsti

Digitālo mācību līdzekļu veidošanai atvēlētā finansējums rada bažas izdevējiem

Stāsti

Divu bērnu māmiņa: Bērniņa ienākšanai pasaulē pilnībā sagatavoties nemaz nav iespējams

Lai gan ilgstoši klaiņojošo dzīvnieku skaits Rīgā neaug, dzīvnieku ķērājiem darba netrūkst

Ilgstoši klaiņojošo dzīvnieku skaits Rīgā neaug, bet dzīvnieku ķērājiem darba netrūkst

Katrs desmitais dzīvnieku patversmē „Ulubele” nonākušais suns ir ilgstoši atradies uz ielas, norāda patversmes vadītāja. Tomēr tādu dzīvnieku skaits, kas jau ilgstoši dzīvo vieni, lielāks nekļūstot. Biežāk patversmēs nonāk tie dzīvnieki, kuri dažādu iemeslu dēļ vienkārši noklīduši no saimniekiem un pazuduši. Šādiem dzīvniekiem ātrāk atrast saimniekus palīdzētu suņu čipi, tomēr patversmes secina, ka joprojām tas bieži vien netiek darīts.

Visbiežāk Rīgas dzīvnieku ķērāju darbs saistīts ar klaiņojošiem suņiem. Rīgā par klaiņojošiem dzīvniekiem netiek uzskatīti bezsaimnieka kaķi, kas ir sterilizēti un dzīvo tā sauktajās kaķu kolonijās, piemēram, pie daudzdzīvokļu mājām. Saņemot ziņu par klaiņojošiem suņiem, tos notvert dodas veterinārārsti vai nodibinājuma „Dzīvnieku policija” darbinieki.

„Tā [ziņa] tālāk tiek nodota vieniem vai otriem dzīvnieku ķērājiem atkarībā no tā, kāda ir šī situācija. Gadījumā, ja ir jāizķer kāds slims vai negadījumā cietis klaiņojošs dzīvnieks, tad mums, protams, ir jāiesaista arī vetārsti. Otrā gadījumā, ja ir klaiņojošs dzīvnieks, kas varbūt pat traucē drošībai un kārtībai, tad tā ir vienkārši dzīvnieku ķērāju lieta,” stāsta Rīgas domes mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes vadītāja Evija Piņķe.

''Dzīvnieku policija'', kas izķer veselos klaiņojošos dzīvniekus ir dzīvnieku patversmes „Ulubele” paspārnē. Un tieši šajā patversmē Rīgā notvertie dzīvnieki arī nonāk. Patversmes vadītāja Ilze Džonsone norāda, ka ilgstoši klaiņojoši dzīvnieki patversmē nenonāk daudz – tie ir aptuveni 10%. Bet ķērājiem

ilgstoši uz ielas dzīvojošus dzīvniekus notvert ir vissarežģītāk. „Piemēram, kucēnu mammas, kas jau gadiem dzīvo savvaļā, it sevišķi degradētās teritorijās, vecu rūpnīcu teritorijās. Slavena mums ar to ir Bolderāja, kas vispār ir pilsēta pilsētā,”

stāsta Džonsone.

Tomēr bez Bolderājas ķērājiem daudz darba ir arī citās Rīgas apkaimēs – Jaunciemā, mazdārziņu teritorijās, piemēram, Rumbulā, un citās vietās, kur lielā skaitā ir privātās vai vasaras mājas. Džonsone saka, klaiņojošo dzīvnieku ķērājiem rudens  - viens no saspringtākajiem periodiem - jau ir garām.

„Tā saucamie sezonas dzīvniekmīļi, kas ir bijuši vasarnīcās, savos mazdārziņu kooperatīvos uz vasaras sezonu ir bijuši paņēmuši dzīvniekus, un tad izrādās, ka, braucot uz dzīvokli, dzīvniekiem vairs nav vietas un viņi paliek turpat. Tā ir ļoti tāda slikta tendence, un ļoti nesaprātīgi, manuprāt, ir tie cilvēki, kas tā rīkojās,” saka Ilze Džonsone.

Tomēr vēl priekšā ir Jaunā gada uguņošana, kad arī patversmē ir jūtams lielāks noklīdušo dzīvnieku pieplūdums. Šādiem dzīvniekiem saimniekus var palīdzēt atrast to vienotais reģistrs.

„Nu jau gandrīzā otrais gads, kad suņiem ir jābūt apzīmētiem ar tā saucamajiem mikročipiem. Tas, protams, neatrisina situācija no 2017. gada uzreiz vienā dienā, tas ir pakāpenisks process, ka saimnieki saprot - viņu dzīvnieks, pat tad ja noklīdīs, tiks atrasts,” skaidro Evija Piņķe no Vides un mājokļu departamenta.

Par mikročipu nozīmi runā arī Ilze Džonsone no dzīvnieku patversmes. Dzīvnieku pazušanas iemesli var būt dažādi, un ir gadījumi, kad saimnieks atrodas tikai pēc mēneša vai pat ilgāk, jo nezina, kur dzīvnieks atrodas. Bet mikročips ļauj saimniekam uzreiz uzzināt par sava dzīvnieka atrašanās vietu.

„Jo, ja ķērājs, piemēram, notver suņuku, noskenē čipu un pārbauda datus valsts reģistrā, kurā ir norādīts saimnieks un saimnieka telefons, tad, protams, atkrīt jebkāda suņa nogādāšana patversmē, tiek momentā sazvanīts saimnieks, un saimnieks atbrauc pakaļ vai vienojas un pat aizved suni līdz mājām,” skaidro „Ulubeles” vadītāja Džonsone.

Tomēr

suņu ķērāji secinājuši, ka arī pēc diviem gadiem, kopš ikvienam sunim jābūt čipotam, tas joprojām netiek darīts, tādēļ saimniekus atrast daudzos gadījumos ir sarežģīti. Džonsone uzskata, ka iemesls tam ir tas, ka čipošanas procedūra nav lēta.

„Ļoti liela nozīme, lai tas ieietos un būtu pašsaprotami, ir, lai šī sistēma būtu lēta, ērta un vienkārša. No lēta, ērta un vienkārša diemžēl, kā daudzas lietas mūsu valstī, tur nekas nesanāca, jo šobrīd čipošana ir pie veterinārārstiem par komerccenu. Komerccena daudziem nav pa spēkiem, jo tur tiek apaudzēts ar papildu  pakalpojumiem – vakcināciju, Eiropas pase ceļošanai...” skaidro Džonsone.

Tāpēc Ilze Džonsone atklāj, ka viņi plāno vērsties ministrijā, lai šos dzīvnieku reģistrācijas noteikumus precizētu, lai nebūtu tā, ka ejot tikai čipot suni, saimniekam būtu jāiegādājas arī vēl citi pakalpojumi. Tas gan palīdzētu vēl vairāk sakārtot šis sistēmu, gan arī ātrāk atrast klaiņojošo dzīvnieku saimniekus.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti