Ja palūkojas uz to, kā piepildījies Getliņu poligons, tad uzskatāmi redzams, ka vislielākais nešķiroto sadzīves atkritumu daudzums tika ievests 2007. gadā. Tā laika atkritumu daudzumu neesam sasnieguši vēl šodien. Stirāns skaidroja, ka poligons tehniski nespēs pieņemt atkritumus un ka nav peļama ideja par to dedzināšanu, jo dedzinot tiek iegūta enerģija.
Ideja par atkritumu dedzināšanu Latvijā nav jauna. Šī ir jau vismaz ceturtā reize, kad tā tiek aktualizēta.
Pirmo reizi jautājums dienas kārtībā parādījās divtūkstošo gadu sākumā. Tolaik Getliņos strādājošie devās apskatīt atkritumu dedzinātavu Vīnes centrā un atgriezās Latvijā iedvesmoti. Aleksandrs Cars bija tolaik viens no Latvijas delegācijas pārstāvjiem, un kopā ar kolēģiem viņi bija entuziasma pilni realizēt līdzīgu ideju Latvijā. Lai arī nepārstrādājamo un noglabājamo atkritumu daudzums bija liels, projekts tik un tā palika nerealizēts. Atkritumu dedzinātavas jautājums pēc tam vēl vairākas reizes tika aktualizēts un medijos tas tika saistīts ar ekspolitiķi un uzņēmēju Andri Šķēli un viņa ģimeni.
Kamēr pie mums šaubījās un diskutēja, pa šiem gadiem uzbūvētas vairākas atkritumu dedzinātavas Lietuvā un Igaunijā. Bet viena no lielākajām tapusi otrpus Baltijas jūrai – Kopenhāgenā. Kopenhāgenas atkritumu dedzinātava pieder sešām vietējām pašvaldībām. Tām pieder arī desmit lieli atkritumu šķirošanas centri. Būtiski, ka dedzināšana nemazina šķirošanas apjomu, gluži pretēji – šķirošanas apjoms aug.
Rūpnīca ir īpaši izdevīga tagad, kad elektroenerģijas cena ir augsta.
Dāņi ik gadu saražo piecus miljonus tonnu atkritumu – katrs cilvēks aptuveni 860 kilogramus. Tas ir četras reizes vairāk nekā Latvijā. Dedzināti tiek tikai nepārstrādājamie atkritumi, kuri citādi būtu jānoglabā izgāztuvē. Kopenhāgenas rūpnīcā dienā iebrauc 300 mašīnas un atkritumi pat tiek importēti no citām Eiropas valstīm. Ievestos atkritumus vispirms samaisa ar diviem kausiem. Tos sajauc, lai tie labāk degtu. Tikai pēc tam atkritumi nonāk dedzinātavā, kur karstums ir 1000 grādi pēc Celsija. Gada laikā šādi tiek sadedzinātas 590 000 tonnas atkritumu. Tas ir nedaudz vairāk, nekā gadā tiek ievests Getliņos. Elektrību no šīs rūpnīcas saņem aptuveni 90 000 dāņu mājsaimniecību, bet siltumu 80 000 mājsaimniecību. Degšanas laikā rodas gāzes, kas tiek izfiltrētas un attīrītas. Šādas rūpnīcas projekts ir dārgs. Dāņi tajā investēja 650 miljonus. Lai tā atmaksātos, nepieciešami 20–30 gadi, kuru laikā rūpnīca būs nemitīgi jānodrošina ar atkritumiem.
Vides zinātnieks Jānis Brizga pret atkritumu dedzināšanas projektu Latvijā ir kritiski noskaņots. Lielai rūpnīcai vajadzēs daudz atkritumu, taču Eiropas Savienība iet pretējā virzienā un vēlas, lai cilvēki mazāk radītu atkritumus. Turklāt dedzināšana, pēc vides organizāciju domām, nav videi draudzīgākais atkritumu pārstrādes veids. Lai arī tehnoloģijas ir attīstījušās un piesārņojums ir minimāls – CO2 apjoms, kas tiek izmests debesīs, ir vērā ņemams.
Savukārt arhitekte Beatrise Šteina ir pretējās domās un uzskata, ka atkritumu reģenerācijas stacija iederas Rīgas attīstības stāstā un tai jābūt sabiedrībai pieejamai un atvērtai ēkai. Arhitekte savu diplomdarbu ir veltījusi potenciālai atkritumu dedzināšanas stacijai, un, tā kā rūpnīca ražotu siltumu, tad viņa
nākusi klajā ar ideju par rūpnīcā izveidotiem baseiniem, kuros rīdzinieki varētu peldēt.
Valsts atkritumu attīstības plānā jau iezīmētas trīs dedzinātavas – viena Ventspilī, otra Latgalē, bet trešā Rīgā. Konkrēts lēmums par atkritumu dedzinātavas būvēšanu galvaspilsētā tuvākā gada laikā būs jāpieņem Rīgas un 11 apkārtējām Pierīgas pašvaldībām.
