Latvijā gadā rada aptuveni 300 000 tonnu atkritumu
Atkritumu šķirošana ir apsveicama, taču nereti tā ir ļoti sarežģīta, jo bieži vien mēs nemaz nezinām, ko varam mest dzeltenajos atkritumu konteineros un kur tad tie nonāk. Vai tik tiešām tos pārstrādā, vai daļa no tiem tiek sadedzināti, vai apglabāti poligonos? Saskaņā ar biedrības “Zero Waste Latvija” valdes locekles, Rīgas domes deputātes Mairitas Lūses teikto, šobrīd no visa saražotā atkritumu daudzuma tiek apglabāti 60%, neraugoties uz to, ka 2035. gadā šis apjoms nedrīkstēs pārsniegt 10%.
Diemžēl Latvijā mēs ne tikai nevirzāmies uz izvirzītā mērķa sasniegšanu, bet arī kopumā palielinām radīto atkritumu apjomu. Viens Latvijas iedzīvotājs gadā rada vairāk nekā 400 kilogramus atkritumu. Getliņu poligonā gadā nonāk aptuveni 300 tūkstoši tonnu nešķirotu sadzīves atkritumu. Tur tie tiek pāršķiroti, daļa tiek atkārtoti izmantoti, bet nonāk bioloģiski noārdāmo atkritumu poligonā. Tiesa gan 40% no visiem atkritumiem tik un tā tiek apglabāti.
“Tiek atdalīts stikls, tiek atdalīta plastmasa. Ar vēju tiek nopūsti vieglie materiāli un smagie materiāli nokrīt kā bioloģiski, jeb bio mix materiāls. Kā otrreizējos materiālus nošķiro aptuveni 10-15%, bet tiem otrreizējā pārstrāde ir diezgan apgrūtināta, jo brīdī, kad viss ir sajaukts kopā, tad papīrs ļoti bieži ir mitrs, maisiņi – netīri,” norādīja SIA “Getliņi EKO” projekta vadītāja Baiba Rosicka.
Latvijā pārstrādā tikai "PET" pudeles
Nošķirotais apjoms tiek nodots tālāk dedzināšanai, bet daļu no sašķirotajiem atkritumiem ir iepsējams atkārtoti pārstrādāt.
“Latvijā, pirmkārt, tiek pārstrādātas PET dzērienu pudeles, nevis PET tomātu trauciņi vai citi PET iepakojumi, bet tikai dzērienu pudeles. Divnieks un četrinieks, cieti plastmasas iepakojumi un plastmasas plēves. Pārējie netiek pārstrādāti, tos maksimums sadedzina. Tas ir it kā nedaudz labāk, bet ne līdz galam labi. Skatoties kādā veidā dedzinām, reizēm apglabāšana ir pat labāks risinājums. Latvijā dedzināšanai atkritumi tiek nodoti “Cemex” rūpnīcā, kas ir tāda kvalitatīvāka enerģijas ieguve,” stāstīja Lūse.
Rīgā ir trīs atkritumu apsaimniekotāji, bet katrs no tiem lūdz atkritumus šķirot nedaudz citādāk. Šobrīd tiek strādāts pie tā, lai būtu vienota definīcija, ko tad īsti var un ko nevar šķirot.
“Tetrapakas, jā, drīkst mest iepakojumu konteinerā un tās tiek pārstrādātas, bet ne Latvijā. Rūpnīcas ir Polijā un Zviedrijā. Tālāk - krējuma iepakojums, kur rakstīts PS6. Polistirols, izskalotu trauciņu konteinerā var mest, bet uzreiz jāpasaka, ka tas labākajā gadījumā nonāks uz sadedzināšanu, jo tos pārstrādei neviens nepieņem. Eļļas pudele, taču PET iepakojums. Šo vajadzētu noteikti saplacināt, neatkarīgi kurā konteinerā mēs to iemetam. Maizes iepakojums, maza vienība, varbūt šķiet bezjēdzīgi no svara viedokļa, bet tomēr. Šādu iepakojumu skaistu, tīru var mest, bet tas diemžēl ir pārāk mazs, lai mēs to atšķirotu plastmasai, tāpēc tas aizies uz dedzināšanu, kas ir labāk nekā tikt apglabātam poligonā. Čipsu paka, uz kuras ir rakstīts CPP90 - tātad kompozītmateriāls. Tieši tā, kā var redzēt tur ir gan alumīnija folija, gan plēve un šis materiāls ir nekam nederīgs,” dažus no piemēriem min Levics.
Tikmēr Lūse norādīja, ka ir jābūt uzmanīgiem, skaidrojot cilvēkiem, ko var un nevar šķirot.
“Mēs negribam cilvēkus nobiedēt, jo cilvēks atmet ar roku un negrib neko par to dzirdēt, jo tas ir sarežģīti. No otras puses man negribas cilvēkus mānīt un teikt metiet visu un nedomājiet, jo viss ar šo problēmu ir kārtībā, jo, kā mēs redzam, kārtībā nav. Ideālā gadījumā cilvēkiem nebūtu jādomā par to, ko mest iepakojumu konteinerā, jo visam iepakojumam būtu jānonāk šajā konteinerā. Bet nevis tāpēc, ka atkritumu apsaimniekotājs ar to tiks galā, bet tāpēc, ka iepakojums kas ir veikalos, būs pārstrādājams,” uzsvēra Lūse.
Viņa norādīja, ka problēma ir ne tik daudz iedzīvotāju pusē, cik nepārstrādājamā iepakojumā, kas pieejams veikalos. Tiesa gan arī šajā virzienā Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi, kas nosaka, ka visam iepakojumam būs jābūt pārstrādājamam.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
