Baltijas jūras piekrastes akmeņos lasāmi seni notikumi. Stāsta pētnieki

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ja Ernests Birznieks-Upītis savulaik rakstīja par Pelēko akmeni un to, kādus stāstus tas savā ceļā pieredzējis, tad jāteic, – Baltijas jūras vairāk nekā 400 kilometru garā piekraste mums spēj pastāstīt neskaitāmi daudz stāstu par to, ko tūkstošu un pat miljonu gadu laikā pieredzējusi šī teritorija.

Latvijas pludmalēs un daudzviet citur atrodamie akmeņi ir iežu atlūzas, kuras nonākušas Latvijā pirms teju diviem miljoniem gadu kvartāra perioda apledojumu laikā. Kā skaidroja Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors Ivars Strautnieks, ledāja plūsmas Skandināvijā tolaik pārvietojās uz malām un no tā gultnes atrautais materiāls kopā ar ledāju pārvietojās vairākus desmitus vai pat simtus kilometru attālumā no sākotnējās atrašanās vietas.

Dažiem akmeņiem nereti var pat noteikt to izcelsmes vietu.

Arī LU asociētais profesors Ģirts Stinkulis norādīja, ka savulaik no Somijas, Zviedrijas un Baltijas jūras gultnes tika atrauti ļoti seno magmatisko un metamorfo iežu gabali, kas savas lielās izturības dēļ pēc tālas pārvietošanās ir saglabājuši lielus izmērus.

"Latvijas jūras krastā un sauszemē laukakmeņu vidū dominē šādi tālu ceļu mērojuši kristāliskie ieži. No Igaunijas un blakus esošās jūras daļas pie mums nokļuva vairāk kā četrsimt miljonu gadu senie ordovika un silūra kaļķakmeņi ar koraļļiem, galvkājiem un citām krāšņām fosilijām. Tādus varam atrast gan pludmales oļos, gan dārzā, pļavā un citur Latvijas sauszemē. Mums netrūkst arī ledāja atnesto "vietējo" iežu – dolomītu un lodīšu smilšakmeņu gabalu," akmeņu izcelsmi ilustrēja Stinkulis.  

Viņš norāda, ka iežu sastāvs jūras krastā un iekšzemē īpaši neatšķiras, taču noteiktas to sastāva atšķirības ir vērojamas Latvijas rietumu-austrumu virzienā. Tas saistāms ar ledāja virzību no atšķirīgām vietām Skandināvijā un Somijā.

Jautāti, kāpēc vienā piekrastes daļā akmeņu tomēr ir vairāk, bet citā mazāk, pētnieki to saista ne tikai ar savulaik ledāja atnesto materiālu, bet arī mūsdienās notiekošajiem procesiem: "Laukakmeņi un oļi koncentrējas pludmalē un seklūdenī. Tas izskaidrojams ar to, ka viļņi izskalo krastā ledāja nogulumus jeb morēnu. Ja jūras krastā ir morēna, tad no tās viļņi izskalo arī laukakmeņus. Vēl viens nozīmīgs faktors, kas ievērojami var palielināt laukakmeņu daudzumu tieši pludmalē, ir ledus krāvumu veidošanās atsevišķos pavasaros. Ledus kā buldozers no seklūdens izstumj pludmalē laukakmeņus, un viens no tādiem piemēriem ir Lielais Lauču dižakmens," skaidro Strautnieks.

Viņš norāda, ka vietām akmeņu daudzums piekrastē var būt liels, ja morēnā ir novērojams laukakmeņu bruģis. "Var būt gadījumi, kad viena virs otras ir vairākas morēnas slāņkopas, kuras dažkārt atdala laukakmeņu bruģis. Vietās, kur šādas uzbūves stāvkrastus izskalo viļņi, būs lielāks laukakmeņu daudzums nekā citur," norāda Strautnieks.

Vietās, kur Latvijas piekrastē ir vērojama akmeņu bagātība, nepamanīta nevar palikt arī akmeņu krāsu, formu un pat struktūras daudzveidība.

Tā ir veidojusies dažādu faktoru ietekmē un gluži kā sena fotogrāfija laikā fiksējusi senus šīs planētas notikumus. Kā vienu no galvenajiem faktoriem, kas nosaka akmens izskatu, Stinkulis min iežu veidojošo minerālu un piejaukumu krāsu. "Magmatiskajos un metamorfajos iežos kvarcs ir pelēks, balts, retāk melns, laukšpata veidi bieži ir sarkani, bet ragmānis un piroksēns piešķir iezim melnu krāsu. Hlorīts ir zaļš, serpentīns un olivīns – dzeltenīgi zaļi, bet granītos un gneisos reizēm sastopamais granātu paveids almandīns – violets. No piejaukumu veidotajām krāsām galvenokārt jāmin dzelzs oksīdu un hidroksīdu veidotās sarkanās, violetās, dzeltenās un oranžās joslas. Tās var būt dažādos iežu veidos un ir radušās gan pazemes ūdeņu plūsmas, gan iežu dēdēšanas ietekmē. Uz dolomītu un kaļķakmeņu oļiem nereti ir melnas josliņas, punktiņi un "zariņi" – tie ir mangāna savienojumu sakopojumi, kuri izgulsnējušies uz iežu gabaliņiem, kad tie bijuši pazemes ūdeņu ietekmē," norāda Stinkulis.

Rūpīgāk ielūkojoties akmeņos, patiešām ir saskatāma laikā apturēta pasaule, jo iežu tā saucamo zīmējumu nosaka arī tas, kādās joslās un formās ir izkārtojušies noteikti minerālu atomi, kā arī kādiem apstākļiem tie bijuši pakļauti – piemēram, dažādu joslu ieslēgumi akmeņos var būt veidojušies, ja noteikti minerāli bijuši pakļauti augstai temperatūrai un spiedienam.

Tāpat arī iežu neparastā spīdēšana ir skaidrojama ar tajos esošo minerālu īpatnībām. "No spīdīgākajiem minerāliem jāmin vizlas, kas ļoti labās skaldnības un elastības dēļ sadalās plānās, bieži izlocītās plēksnēs. Saulei apspīdot laukakmeņus un oļus noteiktā virzienā, iemirdzas daudzu minerālu gludās plaknes – skaldnības virsmas. Laba skaldnība ir magmatiskajos iežos bieži sastopamajiem laukšpatiem, kuri tādēļ mirdz saules staros. Kvarcam ir vāja skaldnība, tādēļ kristālu virsmas atgādina saplīsušu stiklu. Tās arī mirdz, tikai blāvāk un nevienmērīgāk," norāda Stinkulis.

Tas, ka akmeņi mums ierastajā ainavā jūras krastā vai mazdārziņā ir ledus laikmeta liecinieki, jau vien šķiet ievērības cienīgs fakts, taču jāpatur prātā, ka laiks, kad ir veidojušies to ieži, ir krietni senāks, piemēram, daudzi granīti un gneisi no Skandināvijas un Somijas ir ap diviem miljardiem gadu seni un radušies laikā, kad vēl nepastāvēja Latvijas teritorija. Pārdzīvojuši dažādus laikus un notikumus, akmeņi ir kā grāmatas senā valodā, kuras, ja vien protam lasīt, pastāsta par šo zemi daudz vairāk, kā spējam iedomāties.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti