Ar dabas pētnieci Julitu Klušu tiekamies Rīgā, pie Lāčupītes. Ikdienišķs sēņotājs uz mežu nāktu ar grozu un nazīti, bet Julitai to aizstāj fotoaparāts ar makro lēcu. Viņa meklē neparastas sēnes un tās, kuras tikko var saskatīt.
"Gļotsēņošana parasti notiek, stāvot uz vietas. Vislabāk var visu izpētīt, nekur neejot. Vienkārši jāierodas tajā vietā, kur gribi pētīt, un tad tur var sešas stundas no vietas stāvēt uz vietas. Lupa man ir tikai kādus pēdējos divus gadus. Uzdāvināja tikai Dabas skaitīšanas projektā, jo sapratu, ka es pati viņu neiegādāšos. Esmu pieradusi ar fotoaparātu skatīties. Es visu redzu caur fotoaparātu. Es nofotografēju un tad skatos, ko es esmu nobildējusi. Patiesībā mājās labāk apskatos. Šeit man jāuztver, kas šeit ir. Šeit jānobildē. Mājās skatīšos," skaidro dabas pētniece Julita Kluša.
"Es atceros savu pirmo iespaidu par gļotsēnēm mežā. Atradu kaut ko šādu. Safotografēju – vai cik interesanti un skaisti! Bet vēlāk saskatos fotogrāfijas – bļāviens, laikam kāds izvēmies, un es to fotografēju. Visas fotogrāfijas izdzēsu. Es domāju – ārprāts, es galīgi sajukusi! Nu jau sū... sāk bildēt. Beigās izrādījās, ka tās bija gļotsēnes. Tas bija mans pirmais redzējums, priekšstats tā arī rodas. Gļotsēne – raganas sviests, raganas spļāviens," turpina Julita.
Gļotsēnes Julitu ieinteresējušas savdabīgā dzīves veida un daudzveidības dēļ. Pārsteidzošas ir arī pārvērtības, ko gļotsēne piedzīvo. Neticami – bet gļotsēnes spēj pat pārvietoties.
"Viss sākas ar sporu. Spora plīst. No sporas izdīgst vienšūņi. Gļotsēne ir atsevišķa organismu grupa, kas nav ne augs, ne sēne, ne dzīvnieks. Mikologi mēdz pieskaitīt pie sēnēm. Dzīvnieku speciālisti – pie dzīvniekiem, tāpēc ka viņai ir divējāda daba. Tātad sākumā ir vienšūnis. Tam vienšūnim vienam pašam ir grūti atrast ēdienu. Tāpēc tie vienšūņi savā starpā apvienojas un veido koloniju," skaidro Julita. "Vizuāli atgādina jēlu olas baltumu. Gļotaina masa. Un meklē baktērijas, ar ko baroties. Baktērijas vislabāk aug tumšās, slapjās vietās, un tāpēc kritalas ir ļoti labas. Šķirbās labi savairojas. Un tur ir, ko paēst. Tad, kad gļotsēnes ir paēdušas, tās grib veidot augļķermeņus, grib vairoties. Tam savukārt vajag sausumu un gaismu. Bet šķirbā ir slapjš, un ir jālien laukā. Tas plazmodijs, gļotainā masa, pārvietojas. Tas pārvietošanās ātrums esot 2,5 milimetri stundā. Tam jātiek augšā. Tas neskrien kilometriem, bet ir jātiek uz jaunu vietu. “Dabas datos” cilvēki ir pētījuši. Viņi atraduši plazmodiju un fotografējuši dienas laikā, un brīnījušies, ka tas pabīdījies par 10–20 cm no šķirbas. Ļoti bieži var redzēt, ka kritalām ir caurumiņi. Un apkārt caurumam izveidojas gļotsēne. Tā ir izlīdusi no turienes un izveidojusi augļķermeņus. Tad, kad tā ir izlīdusi ārā un ieņēmusi pozīcijas, tur, kur ir gaišs un saulīte, var veidot augļķermeni. Tad pārstāj pārvietoties."
Julita Kluša ir viena no zinošākajām dabas ekspertēm Latvijā un jaunu sugu atklājēja. Pārsteidzoši, bet viņai nemaz nav bioloģes izglītība. Julitai ir bakalaura grāds datorzinātnēs.
Skolas un studiju gados matemātika un programmēšana ņēma virsroku. Došanās dabā un retumu meklēšana palika vaļasbrīžiem. Taču datoriķes profesija noderēja vēlāk, kad Julita sāka veidot savu virtuālo enciklopēdiju dziedava.lv, kur kopš 2008. gada apkopo redzēto. Ar dabas vērojumiem un pētījumiem viņa aktīvi dalās arī portālā dabasdati.lv
"Sarežģītu matemātisku uzdevumu risināšana ļoti noslogo prātu, un rezultāts nav tik skaists kā gļotsēnes. Noteikt sugu ir daudz interesantāk, un tas rezultāts ir skaistāks," atzīst Julita.
Zināšanas par dabu, arī par gļotsēnēm, apguva pašmācības ceļā, daudz lasot un iztaujājot vides pētniekus. Julita izveidojusi virtuālo enciklopēdiju Dziedava.lv.
"Ja es ieraugu kādu kukaini, es lieku “Dabas datos”. Es ieraugu kādu augu, vienalga kādu, bildēju visu. Pilnīgi visu es gribēju noskaidrot. Pilnīgi visu, ko es redzu. Tikai tāpēc, lai ieliktu datubāzē. Beigās izrādījās, ka darbošanās ar nosaukumiem atstāj rievas smadzenēs. Es tos atceros. Es nekad neiemācījos. Vienkārši izrādījās, ka es esmu iemācījusies tos nosaukumus. Un izrādījās, ka ar tām zināšanām ir pietiekami, lai sāktu strādāt Lietuvas biotopu kartēšanas projektā 2012. gadā trīs gadus, un tagad es strādāju Latvijas dabas skaitīšanā četrus gadus. Tas viss notika, balstoties uz zināšanām, kuras tika iegūtas netīšām, veidojot vienkārši datubāzi," stāsta pētniece. "Konkrēti gļotsēnes es pirmo reizi ieraudzīju 2010. gada rudenī. Tagad ir desmitgade, kopš ieraudzīju pirmo gļotsēni. Jautāju par tām – kas tas ir? Tik tālu es tiku - tā ir gļotsēne! Neviens man vairāk nevar atbildēt – kāda gļotsēne. Nezina. Es domāju – nu nevar būt, ka neviens nezina, kas tas ir. Man bija grūti iedomāties, ka ir kāda suga, ko cilvēki nevar nosaukt Latvijā. Man tajā laikā šķita – ir entomologs, kukaiņu speciālists, kas jebkuru kukaini uzreiz nosauks. Sēņu speciālists – viņam parāda sēni, viņš uzreiz pateiks nosaukumu. Ka speciālists zina pilnīgi visu. Bet izrādās, ka tas vienkārši nav reāli. Latvijā ir vairāk nekā 2000 sēņu sugu. Ļoti daudzas vēl nav atklātas, vēl nav ievērotas, jo tajās ir jāiedziļinās, jāizpēta. Tās nevar tik ātri visas apgūt. Neviens nezina visu. Un izrādās, ka gļotsēnes šajā laikā nepētīja neviens Latvijā."
Julita iedegās azartā. Ja neviens to nedara, tad pašai ir jāveido Latvijas gļotsēņu saraksts.
"Gļotsēņu sarakstu es principā esmu no baltas lapas sākusi, jo nebija nekā. Šobrīd ir 160 sugas. Tik daudz ir izdevies pilnveidot tos pamatus, kas ir bijuši.
Latvijas enciklopēdija “Latvijas daba” iznāca no 1995. līdz 1998. gadam. Pirms 25 gadiem. Nemaz ne tik sen. Tad bija 70 sugas tikai. Tagad man ir saraksts ar aptuveni 160. Un tas ir, pateicoties lielā mērā arī “Dabas datiem”, arī manām aktivitātēm “Dabas datos”, ka es aicināju cilvēkus ziņot," norāda Julita. "Mēs, pilnīgi amatieri – neviens nav bioloģijas zinātņu doktors –, esam tikuši līdz tam sarakstam ar 150 stabilām sugām. Gļotsēņu sarakstā šajos pēdējos gados kādas 37 sugas man atzīmētas kā jaunas. Tās nav tikai manis atklātās, bet es esmu piedalījusies arī citu atrasto gļotsēņu identificēšanā. Viss šobrīd notiek ar manu akceptu, jo šobrīd lielāka speciālista nav. Tas nenozīmē, ka es esmu liels speciālists. Bet vienkārši lielāka nav. Mēs visi mācāmies kopā."
Portālā “Dabas dati” izveidojusies interesentu grupa – amatieri, kuru paši savā nodabā pēta un ziņo par atrastām gļotsēnēm. Ar šo nodarbi aizrāvušies pat filologi un ārsti. Ja iepriekšējos gados saņemti vairāki simti ziņojumu par šo mazzināmo mikroskopisko pasauli, tad šogad tie jau ir vairāk nekā 4000 novērojumu.
"Šogad bija milzīgs pavērsiens. Gada sākumā mēs vairāki apbruņojāmies ar mikroskopiem. Sapratu, ka man vairs nav kur atkāpties. Es arī līdz ar Covid-19 sākumu arī pasūtīju mikroskopu. Mēs tagad esam pārgājuši jau jaunā līmenī – zinātniskā līmenī," stāsta Julita.
"Izziņas iespējas ir ļoti lielas. Arī pasaules līmenī gļotsēnes nav joma, kur būtu daudz finansiāli atbalstītas pētniecības, jo gļotsēnes īsti neko nedod, no tām mēs nepaēdīsim.
Nu, praktiski ir diezgan nenozīmīgas, un līdz ar to tas vairāk balstās uz amatieriem, nevis uz oficiāli finansētu pētniecību."
Dabas pētnieces sapnis ir izdot grāmatu par Latvijas gļotsēnēm, jo tāda visaptveroša un izzinoša izdevuma nav.
