Blaktis – tik dažādas
Droši, ka Latvijā blakšu faunu pārstāv vismaz pustūkstotis dažādu šīs kārtas kukaiņu sugu no vairāk nekā 30 dzimtām.
Neraugoties uz sugu lielo daudzveidību, visām blaktīm, protams, ir kopīgas pazīmes. Viena no tām: šie kukaiņi pārtiek no šķidras barības, ko iegūst, pārdurot segaudus un izsūcot zem tiem apslēpto saturu.
Vairākums blakšu sugu ir fitofāgas (augēdājas) – ēd šķidrumus, ko izdabū no augu lapām, pumpuriem, ziediem, augļiem, sēklām. Daudzām blaktīm novērojama īpaša kāre uz čemurziežiem. Zoofāgās jeb plēsīgās blaktis pārtiek no dzīvnieku (pārsvarā bezmugurkaulnieku) šķidrajiem audiem. Ir konsekventas augu vai dzīvnieku izcelsmes ēdiena izmantotājas, bet ir arī sugas ar jauktu barošanās veidu (nesmādē ne augus, ne dzīvniekus). Savukārt vairākums mizasblakšu sugu pārtiek galvenokārt no sēņu micēlija.
Lai piekļūtu ēdienam, tiek izmantots dūrējsūcējtipa mutes orgāns – snuķis, ko apņem no trim četriem posmiem sastāvošs apvalks. Snuķi blaktis var un mēdz lietot arī kā pārvietošanas rīku. Snuķi tās arī regulāri kopj. Viena no zīmīgajām blakšu pazīmēm: snuķis, kad tas netiek nekā izmantots, atrodas paliekts zem kukaiņa ķermeņa.
Taču visbūtiskākā tieši blaktīm raksturīgā īpatnība: pirmā pāra spārni (priekšspārni) sākumā jeb pamatdaļā ir hitinizēti (ļoti cieti, ādaini), bet galos – membrānveida jeb plēvaini. Tādēļ blaktīm piešķirts zinātniskais nosaukums Heteroptera, kas nozīmē "dažādi spārni". Otrais spārnu pāris (pakaļspārni) blaktīm viscaur plēvveidīgi, tie paredzēti lidošanai. Dažām sugām priekšspārni, bet citām abi spārnu pāri reducējušies. Tām daudzajām, kurām spārni ir, miera stāvoklī tie piekļauti ķermenim.
Šīs spārniem apveltītās blaktis, salīdzinot ar lielu daļu citu kukaiņu, izcilu lidotspēju neuzrāda.
Blaktis attīstās ar nepilnīgo pārvēršanos (iztrūkst kūniņas stadijas), tāpēc viņu jauno paaudzi jeb nepieaugušos īpatņus, kas zināmā mērā līdzinās vecākiem (imago), dēvē par nimfām, nevis par kāpuriem. Blakšu nimfas attīstoties iziet piecas "pārģērbšanās" stadijas. Pēc otrās apvalka maiņas viņām parādās spārnu aizmetņi.
Kā jau tas kukaiņiem raksturīgi, blakšu kopulācija ir ilgstoša.
Pie blakšu īpatnībām pieskaitāma ne vienas vien sugas pārstāvjiem piemītošā netīkamās, kodīgās smakas sekrēta izdalīšana no smirddziedzeriem. Pieaugušajiem īpatņiem smirddziedzeri atrodas pakaļkrūšu apakšdaļā, jaunajiem – uz vēdera. To izsmidzinātais sekrēts pilda aizsardzības (atbaidīšanas) funkcijas un, iespējams, pieaugušajām blaktīm arī aizstāj feromonus.
Šiem insektiem ir ļoti labi attīstīti ožas orgāni. Vienas otras sugas blakts ir spilgti, uzkrītoši krāsota, tajā pašā laikā – netrūkst maskējoši tērptu blakšu sugu.
Kādas sugas mīt Latvijā
Visvairāk Latvijā mājo mīkstblakšu (Miridae) dzimtai piederīgas blakšu sugas – izmēros necili kukaiņi, kuru vairākums parasti uzturas uz augiem, jo pārtiek galvenokārt no augu sulas. Vērā ņemama daļa šīs dzimtas sugu – maskējoši krāsotas, bet ir arī koši iezīmētas.
Visuzkrītošākās, biežāk ieraugāmās varētu būt vairogblaktis (Pentatomidae). Šīs dzimtas insekti sastopami daždažādos biotopos. Viena no parastākajām, krāšņākajām vairogblaktīm ir svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineata) – suga, kuras pārstāvjus grūti nepamanīt. Parasta dažādos biotopos ir arī zaļā vairogblakts (Palomena prasina). Nudien, bieži ieraugāma! Zaļā vairogblakts ir visai līdzīga retāk sastopamajai vairogblaktij Palomena viridissima, kuras zinātniskais sugas nosaukums "viridissima" tiecas norādīt, ka šī tomēr ir "pati zaļākā". Pie parastajām var pieskaitīt uz ogulājiem nereti ieraugāmo ogu krūmu vairogblakti (Dolycoris baccarum). Ja neizdodas ieraudzīt pašu kukaini, varbūt negribot nākas sagaršot kādu viņa dziedzeru izdalījumiem slacītu ogu… Prāvākā no vairogblakšu dzimtas ir koku vairogblakts (Pentatoma rufipes), kura atbilstoši nosaukumam bieži ieraugāma uz kokiem.
Uz kokiem (visbiežāk bērziem) atrodamas interesantas slaidvairogblaktis (Acanthasomatidae). Tās ir bērzu slaidvairogblaktis (Elasmucha grisea), kuru mātītes rūpējas par pēcnācējiem. Uz bērzu (parasti – dzimumgatavību sasniegušu koku) lapām viņas izdēj olu kaudzītes un, mātes instinkta mudinātas, nostājas puspietupienā virs tām, cenšoties nosegt dējumu ar savu ķermeni. Atšķirībā no perējošām putnu mātītēm šīs savas oliņas nesilda, bet tikai aizsargā. Dažas pirmās dienas pēc izšķilšanās mazās nimfas cieši drūzmējas zem mātes. Vēlāk nimfas arvien vairāk un vairāk izklīst pa visu koka lapu, tomēr apdraudējuma gadījumā steidzas glābties zem pieskatītājas vai vismaz saspiesties cieši kopā. Kad pagājušas jau pāris nedēļas pēc izšķilšanās, nimfas aizklīst arī tālāk no dzimtās lapas, tomēr māte regulāri apstaigā apkārtni, lai sapulcinātu atkal bērnus vienkop ciešā, drošākā pulciņā.
Novērojot dārzā kādu ogu krūmu, var izdoties konstatēt, ka par jauno paaudzi zināmā mērā zināmu laiku rūpējas arī jāņogulāju slaidvairogblakts (Elasmucha ferrugata) mātītes.
Lūkojoties pēc bērzu slaidvairogblaktīm, iespējams, paveiksies ieraudzīt zemesblakšu dzimtas (Lygaeidae) pārstāves – bērzu spurdžu blaktis (Kleidocerys resedae). Viņas barojas un vairojas uz lapu kokiem, galvenokārt uz bērziem, retumis citiem.
Latvijā mājo tikai viena sarkanblakšu (Pyrrhocoridae) dzimtas suga – sarkanblakts (Pyrrhocoris apterus). Lielākoties šīs sugas kukaiņus cilvēki ierauga zem vai pie lieliem lapu kokiem, galvenokārt liepām. Parasta parādība: sarkanmelno radījumu koncentrēšanās vienviet ļoti lielā skaitā. Latvijā sastopama tikai viena vien suga arī no nelielās Alydidae dzimtas. Ne šai dzimtai, ne tās vienīgajai pie mums mītošajai sugai Alydus calcaratus nav latviskā nosaukuma.
Vizuāli interesanta blakšu dzimta – ornamentblaktis (Coreidae). Dekoratīvi ir gan imago, gan jaunie īpatņi. Grūti, bet bieži pamanāma šīs dzimtas pārstāve ir skābeņu-vīgriežu ornamentblakts (Coreus marginatus).
No Latvijā sastopamo sauszemes blakšu dzimtām, vismaz garāmejot, jāpiemin bruņublaktis (Scutelleridae), zemesblaktis (Lygaeidae), tīklblaktis (Acalypta).
Pie mums, starp citu, mīt daudzas dažādas, trim dzimtām (Reduviidae, Nabidae, Anthocoridae) piederīgas blaktis ar biedējošu nosaukumu "laupītājblaktis". Vairākums – plēsīgi kukaiņi.
Jāpiebilst, ka Latvijas faunai pieder arī vālīšblaktis (Berytidae), racējblaktis (Cydnidae), lēcējblaktis (Saldidae), tīklblaktis (Tingidae) un glītās krāšņblaktis (Rhopalidae).
Ir, protams, vēl citas šeit nepieminētas sauszemes blakšu dzimtas.
Ūdensblaktis
Ir arī ar ūdeni cieši saistītas blaktis. Ūdensblaktis iedalāmas divās grupās:
- tās, kuras uzturas lielākoties uz ūdens virsmas;
- tās, kuras dzīves lielāko daļu pavada zem ūdens.
Starp citu, gan vienas, gan otras imago stadijā spēj lidot.
No virsūdens blaktīm biežāk ieraugāmi ir ūdensmērītāji (Gerridae) – plēsīgi dzīvnieki, kas pārtiek no bezmugurkaulnieku ķermeņa šķidruma. Latvijā konstatētas deviņas cita citai ārēji visai līdzīgas sugas. Uz ūdens virsmas uzturas arī mērniekblaktis (Hydrometridae) un ūdensskraiduļi (Veliidae).
Nav īpaši jābrīnās tuvu ūdens virsmai un pat virs ūdens ieraugot arī kādu kustoni no zemūdens blakšu grupas, teiksim, cauruļblakšu (Nepidae) dzimtas pārstāvi. Pie šīs dzimtas pieder plakanā skorpionblakts jeb ūdensskorpions (Nepa cinerea). Nudien – līdzinās skorpionam! Un pie šīs dzimtas pieder arī lielākā (garākā) no visām Latvijas blaktīm – cauruļblakts Ranatra linearis. Abu sugu cauruļblaktis apdzīvo galvenokārt stāvošus ūdeņus. Viņas pārtiek tikai no dzīvnieku izcelsmes barības, ir ļoti azartiskas mednieces, taču neizceļas ar peldētprasmi, tāpēc potenciālo upuri gaida slēpnī. Jāpiebilst: garais, iesmam līdzīgais veidojums, kas redzams cauruļblakšu vēdera galā, nav dzelonis, bet ir elpošanas caurule, kuru dzīvnieki, paši atrazdamies dziļāk, izbāž virs ūdens, lai elpotu. Turpretim, dējot oliņas, viss otrādi.
Vēl pie zemūdens blakšu grupas pieder arī mugurpeldes (Pleidae), peldblaktis (Naucoridae), airblaktis (Corixidae). Visu trīs nule pieminēto dzimtu kukaiņi ir labi peldētāji.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
Vēl par kukaiņiem
