Mias fotogrāfiju viņas jaunā saimniece ieraudzīja internetā. Pie Intas uz Ķekavu gadu jaunā kaķenīte atceļoja no Daugavpils patversmes, kurā bija nodzīvojusi pusgadu.
"Viņa ļoti ātri bija sociāla. Nebija bailīga. Pirmajās divās dienās iznāca ārā, varēja glaudīt. Ļoti tendēta uz cilvēku," stāstīja Inta.
Pateicoties Mias priekšzīmīgajai uzvedībai, Inta ļoti ātri nolēma, ka jaunajai kaķenītei vajag kompāniju. Turklāt tāpat kā Miai, arī otram kaķim bija jānāk no patversmes.
Sākumā Intai iepaticies kaķis ar zilām acīm, taču patversmē brīdinājuši, ka viņš var nesatikt ar Miu un piedāvājuši aplūkot Budas foto:
"Atsūtīja Budiņu. Skatījos, apdomāju – nu, labi!"
Buda patversmē nonācis no kādas pamestas lauku mājas, kur viņš ikdienā nebija radis pie cilvēka sabiedrības un uzmanības. Citiem vārdiem sakot – Buda bija mazs mežonītis. Pamestajā lauku mājās bija izveidojusies kaķu kolonija. "Skats ļoti bēdīgs – kaķi mazi, pusbadā un diezgan padaudz."
Pirmajā tikšanās reizē Buda tupēja būrītī. Inta palūdza, vai drīkst kaķi paglaudīt: "Šņāca, bet es viņu paglaudīju."
Pirmo mēnesi Intas mājās Budas būrītis, kurā tas atceļoja no patversmes, tika novietots atsevišķā istabā, lai kaķis varētu netraucēti aprast ar jauno situāciju.
"Jābūt pacietībai un lielai mīlestībai. Durvis bija ciet, protams.
No sākuma gāju ar viņu runāties, viņš šņāca, bēga. Nevarēja [man] iesist, bet ķepu vicināja.
Kastīte bija, ūdentiņš bija, barībiņa. Divreiz dienā gāju iekšā, mainīju [kasti] un ēst devu. Ēda daudz, bet viņu es neredzēju," iepazīšanos atcerējās Inta.
Sākumā saimniece respektējusi Budas nostāju – palīst zem gultas, nerādīties un šņākt, tādēļ savu klātbūtni nav uzspiedusi. Pagājis gandrīz mēnesis, kad Buda parādījies saimniecei. Sākumā gan tikai caur lodžijas logu. Turklāt, kolīdz Inta piegāja pie loga, Buda meties bēgt.
"Kad viņš sāka nebēgt, es viņu fotografēju, Miu rādīju un Miai viņu rādīju. [Buda] nebēga, skatījās un gulēja," stāstīja Inta.
Beidzot pienāca diena, kad Inta kopā ar meitu nolēma, ka durvis uz Budas istabu jāatver vaļā: "Nu, kas būs? Būs kautiņš! Ko mēs darīsim? Attaisījām – viņš iznāca līdz durvīm. Bija kautiņš. Viņš kāpās atpakaļ, bet līdz galam neatkāpās."
Nevienu mirkli Inta nav bezspēcībā nolaidusi rokas un atmetusi cerības, ka Buda iedzīvosies jaunajos apstākļos, nebaidīsies no savas saimnieces un pratīs sadzīvot ar Miu. Vislielākā balva Intai no Budas par pūlēm un pacietību bijusi ļoti vienkārša: "Atļāva sevi paglaudīt. Es ilgi viņu varēju glaudīt, nebēga."
Katru dienu Buda ļāva sevi glaudīt arvien ilgāk, taču reizēm saskrāpēja rokas, ja pieskārieni bija par ilgu. Tagad atļaujot paijāt arī vēderu, bet klēpī īsti vēl nedodas. No rītiem, ja Inta ilgāk paguļ, Buda nāk istabā un iekārtojas blakus.
Saimniece ir pārliecināta, ka kaķi cilvēkus padara iejūtīgākus un saprotošākus. Dzīvi bez saviem mīluļiem Inta raksturotu vienā vārdā: "Tukšums! [Tagad] tu atnāc mājās, attaisi durvis, un tevi sagaida četras acis. Priecīgi skatās.
Un tad ir tā – viss jāpamet, somas gar zemi, jo man ir jāskrien Mia mīlēt. Un pēc tam jānāk tūlīt Buda mīlēt. Un tad tikai var noģērbties. Ja to neizdara, tad [abi] ir apvainojušies."
Pagaidām Buda savu mīlestību un pieķeršanos Intai raidījuma kameru priekšā izvairījās atklāt, taču skaidri redzams, ka saimnieka mīlestība dara brīnumus un spēj arī mežonīti izaudzēt par savam cilvēkam uzticīgu kaķi.
"Mīļš viņš ir. Nāk un prasa to mīlestību. Tu glaudi, pārstāj, tad viņš pagriežas un atkal paprasa, lai paglauda," stāstīja Inta.
