Neparastais skats, kad zivis lecot cenšas pārvarēt sava nārsta ceļa traucēkli Ventas rumbu, cilvēkus piesaistījis vienmēr. Šai dabas parādībā saskatīts arī saimniecisks izdevīgums, bet – kur saimniekošana, tur noteikumi.
Pirmās dokumentos fiksētās ziņas par zivju ķeršanu gaisā atrodamas no 17. gadsimta beigām. Tie ir gan dažādu profesiju zvēresti, gan laikabiedru apraksti. No tiem arī tālāk Eiropā izplatījās ziņas, ka Kurzemē tīklus nemaz nevajag, jo tur zivis ķer gaisā. Vācijā tas pat aprakstīts enciklopēdijās jeb leksikonos.
Šie dokumenti arī vēstī, ka Kurzemes hercogu laikos pienākums Ventā likt grozus bija uzticēts Kuldīgas muižas zemniekiem.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva pastāstīja vairāk par vēsturisko zivju ķeršanu: "Katrai zemnieku sētai bija jāierīko viens grozs. Un 18. gadsimta divdesmitajos gados bija apmēram 70 zemnieku sētu, tātad rumbā tika salikti apmēram 70 grozi. Viss loms, kas tika noķerts pirmajā dienā, tika nodots Kuldīgas latviešu un vācu nabagmājām, otrās dienas loms – mācītājam, trešās dienas loms – Kurzemes hercoga ierēdņiem Kuldīgas muižā un arī pilī. Sākot ar ceturto dienu, visas loms nonāca Kurzemes hercoga galmā."
Jebkuram cilvēkam, kas ieņēma kādu amatu, bija jānodod zvērests par to, ka viņš savu pienākumu pildīs kārtīgi, čakli un godīgi. Daudzi no zvērestiem ir vācu valodā, bet 1761. gada 11. jūnijā nodotais rumbas uzrauga jeb vaktnieka zvērests ir latviešu valodā. Tas glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā. Šis cilvēks apņēmās "tos zivju kurvjus pareizi uzlūkot un vaktēt, ka nekāda zādzība un nekas cienīgam kungam par skādi nenotiks".
Jakovļeva norādīja, ka, saskaņā ar etnogrāfa Saulveža Cimermaņa pausto, šāds zvejas veids piekopts jau viduslaikos vai, iespējams, pat agrāk.
Kuldīgas novada muzejs glabā fotogrāfijas, kurās redzams, ka arī pagājušā gadsimta 20. un 30. gados ūdenskritums ir sētin nosēts ar groziem. Rumba pat bijusi sadalīta privātos posmos.
Kuldīdzniece Liesma Lagzdiņa no savas vecvecmammas stāstītā uzzināja, ka viens no posmiem piederējis viņas vecvectēvam Žanim Liham-Doniņam vēl pirms Pirmā pasaules kara. Vecvectēvs pēc profesijas bijis plostnieks, bet vasarās piestrādājis Ventā par zvejnieku. Kā pastāstīja Lagzdiņa, kurš katrs doties uz rumbu pēc zivīm nemaz nevarēja, bija jānopērk vai jāiznomā savs gabaliņš Ventā, kur zivis ķert.
Arī šobrīd šai vietā ir savi noteikumi – jebkāda veida zivju ieguve šai posmā ir liegta, jo tās tiek saudzētas. Bet neierobežoti var baudīt lēkājošo zivju skatu un priecāties par dabas skaistumu.
