Melnā dzilna – lielākais kalējs starp Eiropas dzeņiem

Reti kurš cilvēks, pavasarī ilgāku laiciņu atrazdamies mežā, nav dzirdējis melnās dzilnas daudzveidīgo, skaļo balsi. Tā nav tik skaļa, cik, teiksim, dzērves vai ziemeļu gulbja radīta, tomēr arī ir iztālēm labi saklausāma.  

Melnās dzilnas satraukumā izdotās skaņas, kas dzirdamas ne vien pavasarī, bet visu ga­du jebkurā gadalaikā, ir skaļu, raustītu krekšķošu saucienu virtenes. Putns bieži izdod arī žē­la­baini griezīgus, stieptus kliedzienus.  

Dažādus balsienus pasaulē raida abu dzimumu dzilnas. Bet "kāzu" dziesmas – spalgu saucienu sērijas – skandē tikai tē­vi­ņi. Kaislīgākos putnus pirmsriesta nemiers pārņem jau, sākot no februāra vidus, taču visīstākais riesta trokšņu radīšanas laiks melnajām dzilnām ir marta nogalē un aprīļa sākumā.

Kā jau tas īsteniem dzeņiem piedien, melnās dzilnas rada ne tikai balsiskus trokšņus, bet arī ska­ļi "bun­go" (īpa­ši ries­ta lai­kā), pro­ti, putni sit ar knā­bi pa nokaltušu, elastīgu zaru vai sausu koku. Bungo abi dzimumi. Bungošana adresēta gan partneriem, gan potenciālajiem konkurentiem.

Melnās dzilnas aplūkot visvieglāk ir tad, kad šiem putniem rit bērnu lološanas periods. Protams, jāatrod perēklis. Lidoņus vērojot, jācenšas viņus pārlieku netraucēt!

Šī li­do­ņa dzīve, kā jau īs­tenam dzenim, tieši un cieši saistīta ar kokiem. Dzilna ir kā­pe­lē­tā­ja. Viņas kā­jām ir īpa­ša uzbūve. Tā nodrošina gan noturēšanos pie vertikāla stumbra, gan kāpelēšanu un lēkāšanu pa stumbru, arī pa zariem. Toties pa zemi putns pārvietojas ļoti neveikli.

Būdama īs­tens dzenis, mel­nā dzil­na ir ka­lē­ja. Kaļamrīks – smails, izturīgs, par pieciem centimetriem ga­rāks knā­bis. Knā­bis vi­su mū­žu aug. Tāpēc dzilnai bieži jākaļ – ob­li­gā­ti jā­del­dē rag­vie­las slā­nis no knāb­ja ga­la. Melnā dzil­na ir viens no ka­ļo­šā­ka­jiem Lat­vi­jas dzeņ­iem: kaļ tā, ka skai­das sprāgst uz vi­sām pus­ēm! Put­na nā­sis sedz spal­vi­ņu vai­rogs, lai kalšanas laikā ta­jās ne­trā­pī­tu skai­das.

Dzilnas li­do­ju­mam rak­stu­rī­gi ne­re­gu­lā­ri spār­nu vē­zie­ni, to­mēr li­do­jums nav izteikti viļņ­vei­dīgs kā ci­tiem mūsu dze­ņiem.

Melnā dzilna ap­dzī­vo gan ve­cas prie­žu, gan eg­ļu, gan arī jauk­tas kokaudzes. Piemērotos biotopos Latvijā bieža, izplatīta vienmērīgi.

Sa­vā bū­tī­bā mel­nā dzil­na ir no­met­nieks, to­mēr ru­de­nī da­ļa šīs sugas putnu do­das kle­jo­ju­mos.

Vi­su ga­du mel­nā dzil­na pār­tiek ti­kai no svai­gas gaļas. Barību mek­lē, ka­ļot ku­kai­ņu kāpuru bo­jā­tu un ne­dzī­vu ko­ku stum­brus, stumbeņus, kritalas, čakli pārmeklējot cel­mus, arī regulāri iedziļinoties skudru mājokļos.

Ar kal­ša­nu vien var ne­pie­tikt, jo ēdiens mēdz slēp­ties dzi­ļi, tā­pēc da­ba devu­si dzeņ­vei­dī­ga­jiem ga­ru, lo­ka­nu un li­pī­gu mē­li, kas spēj tā­lu ie­vī­ties in­sek­tu ejās.

Savus mazuļus melnās dzilnas lolo ligzdās, ko ierīko mātīšu iz­kal­tos do­bu­mos ve­cos, lie­los ko­kos – parasti stum­bros, kuriem vairāk vai mazāk bo­jā­ta ser­de. Vis­bie­žāk dobumi tiek izkalti ap­sēs, re­tāk prie­dēs, ļo­ti re­ti  ci­tos ko­kos. Dobumiem vien­mēr ir ga­re­na, gan­drīz taisn­stūr­vei­da skreja. Dobumus putni izmanto ne tikai pavasarī par bērnistabām, bet visu gadu arī par nakšņošanas vietām.

Vai­rāk vai ma­zāk past­āvī­gas māj­vie­tas mel­no dzil­nu da­ri­nā­tos dobu­mos sev rod dažādi ci­ti dzīv­nie­ki, pirmkārt, putni.

Olas melnās dzilnas mātītes dēj ap­rī­ļa otrajā pusē. Pe­rē abi ve­cā­ki pār­mai­ņus. Ma­zu­ļi attīstās lēni. Viņu ēdienkartes dominējošā sastāvdaļa ir skudras un to kūniņas, ko vecāki ar siekalām salipinājuši kompaktās piciņās.

Melnajām dzilnām nav daudz dabisko ienaidnieku; nozīmīgākie ir caunas (naktī) un vistu vanagi (dienā).