Kas liek putniem vākties baros, skudrām strādāt sinhroni un sikspārņiem pārvietoties tā, it kā tos vadītu kāds spēks no malas? Vai šīs uzvedības pamatā varam likt kolektīvo saprātu?
"Par kolektīvo saprātu varam runāt, bet visur liekot pēdiņas, protams, jo arī mēs, cilvēki, uzvedamies absolūti tāpat – brīžiem mēs darbojamies kolektīvā veidā, brīžiem ļoti individuālistiski. Kas liek putniem savākties baros? Parasti tie ir pavisam vienkārši, labi identificēti ekoloģiski un evolucionāri faktori, piemēram, plēsonība – grupā ir drošāk.
Grupā ir drošāk ne tikai tāpēc, ka ir vairāk acu, kas pamanīs plēsēju, bet arī tāpēc vien, ka ir tā saucamais riska izšķīdināšanas princips – gan jau noķers ne mani, bet kādu citu," stāstīja Krams.
Tāpat grupā ir drošāk, jo pat putni, kas izmēros ir pavisam maziņi, spēj no savas teritorijas padzīt krietni lielāku plēsēju, piemēram, pūci vai vanagu, ja darbojas kopā.
"Neviena pūce un neviens vanags neizturēs to bļaušanu, ko tie mazie sarīkos. Tas ir tā saucamais mobings," norādīja Krams.
Šādi uzvedības principi raksturīgi daudzām dzīvnieku sugām. Pētnieki to apzīmē kā sociālu uzvedību, kad dzīvnieki dzīvo grupās, kas nesastāv tikai no pāra, bet kas jau pārsniedz 10–20 indivīdus, kuri savā starpā nav radniecīgi.
"Grupu dzīvesveids, ko mēs definējam kā sociālu, ir populārs tieši tāpēc, ka mēs varam daudz ko darīt un justies drošāk. Ne velti ir tā, ka bieži redzam arī mūsu vidū, ka viens krāso durvis, bet trīs stāv un skatās. Ja nu durvis uzkritīs uz galvas? Ja nu kāds gājējs iekāps krāsas bundžā? Vārdu sakot, kāds var ar kaut ko nodarboties daudz drošāk tad, kad tev nav jāskatās riņķī, vai nezogas klāt kāds plēsējs, kad tev neuzglūn kāda cita nelaime," skaidroja Krams.
Ir dažas dzīvnieku sugas, kuru pārstāvji dzīvo nosacīti individuālu dzīvi, ja salīdzina ar citiem, taču arī tas var mainīties. Piemēram, pelēkās vārnas vēl nesen bija putni, kas dzīvoja pāros vai pa vienam, bet pašlaik pētnieki novērojuši, ka vārnas dzīvo grupās pa 30, 50 un pat 70. It īpaši Rīgā.
"Vārnas pa pēdējiem 10, 20 gadiem ir piedzīvojušas ļoti lielas ģenētiskas izmaiņas, to genoms ir stipri pamainījies, un acīmredzot sāk dominēt tā ģenētiskā informācija, kas atbild par sociālu uzvedību. Acīmredzot pilsēta ir vide, kurā ir vēlams dzīvot grupās. Tomēr, ja esi stipras grupas ietvaros, esi partijā iekšā vai esi augstskolas beidzēju vai kāda cita kluba loceklis, esi basketbolists vai hokejists, tas palīdz dzīvot. Labāk justies, drošāk. Acīmredzot pilsētā vajag būt sociālākam ne tikai cilvēkam, bet arī vārnām," stāstīja Krams.
Sociālā uzvedība vienmēr saistīta arī ar zināmu hierarhiju, jautājums tikai – kāda veida. Vai tā ir strikti lineāra hierarhija, kad piramīdas augšā atrodas priekšnieks un visi padotie zem viņa strikti ievēro savu vietu. Vai tā ir egalitārā hierarhija, kas līdz zināmai pakāpei padara indivīdus, gan priekšnieku, gan padotos daudz vienlīdzīgākus.
"Tam ir liela nozīme, jo tad, kad tu ievērosi hierarhiju no rīta līdz vakaram, tu zaudē laiku, bet egalitārās sabiedrības, tajā skaitā arī putnu sabiedrības, izdzīvo labāk," skaidroja Krams.
Sociālas uzvedības priekšnosacījums ir arī konkrētas bioloģiskas un anatomiskas īpašības. Lai dzīvnieki būtu sociāli, tiem jābūt nedaudz labāk attīstītai nervu sistēmai, smadzenēs jābūt vietām, kurās glabāt nepieciešamo informāciju.
"Esam pieraduši domāt, ka nervu sistēma ir izaugusi, un tā tam būs būt, un nekad vairāk nekas tajā nemainās, nervu sistēma var vienīgi degradēties. Nē, tas tā nav. Nervu sistēma var attīstīties. Atsevišķas smadzeņu daļas var palielināties, samazināties atkarībā no tā, vai mums vajag atmiņas uzglabāšanas funkcijas, un viena no tām atmiņas uzglabāšanas funkcijām ir uzglabāt atmiņu par sociālām attiecībām," norādīja Krams.
