Igaunietei Keitijai Sārgai, kurai pašai vēl nav 30 gadu, darbā ar dzīvniekiem jau uzkrāta desmit gadu pieredze. Keitija strādājusi Tallinas zoodārzā un suņu viesnīcā, līdz piepildījusi savu sapni par eksotisko dzīvnieku feneku audzētavu.
"Mana dzīve pilnībā mainījās. No sākuma es domāju, ka feneku lapsas ir mežonīgas un tās nevajadzētu turēt mājās. Es domāju tāpat kā citi. Bet tagad, kad esmu ar tām nodzīvojusi desmit gadus, es varu teikt, ka tās ir gluži kā čivavas," sacīja feneku audzētāja.
Keitija vispirms iemīlējusi fenekus nelielā auguma un milzīgo ausu dēļ, taču tagad visaugstāk vērtē tieši šo dzīvnieciņu raksturu. Viņa uzskata, ka tie ir kā kaķu un suņu krustojums – viegli apmācāmas, lapsiņas prot klausīt pavēles un izpildīt dažādus trikus. Tajā pašā laikā tās nav jāved ārā, jo gluži kā kaķi, nokārtojas kastītē.
Feneks labprāt sēdēs klēpī savam saimniekam un mīļosies, taču pret svešiniekiem būs piesardzīgs.
Lapsiņa var sacelt arī lielu nekārtību mājās, ja tā nesaņem pietiekami daudz uzmanības.
"Tās izraks puķu podus un saskrāpēs tapetes, kad tām būs garlaicīgi. Lapsām vajag treniņus, tām ir nepieciešamas ilgas rotaļas un daudz uzmanības," pastāstīja Keitija.
Piemērotākas būs mājas, kurās nav mazu bērnu. Feneki sadzīvos ar pieaugušākiem bērniem, kuri sapratīs, ka dzīvniekam nepieciešama privātā telpa un to nedrīkst aiztikt, piemēram, tad kad tas vēlas gulēt.
Lai cik piemīlīgi tie izskatītos, jāatceras, ka feneks ir plēsējs un atbilstošai jābūt arī viņa barībai. "Potenciālajiem saimniekiem būtu jāzina, ko feneki ēd. Daudziem cilvēkiem ir bail no kukaiņiem, bet feneki tos labprāt medī dzīvus. Tiem garšo prusaki, sienāži, arī peles un pat truši. Feneki vēlas visu, kas sastāv no gaļas, un lielai daļai cilvēku būtu bail viņus barot.
Ir cilvēki, kuri vienkārši nespēj iedot dzīvu dzīvnieku citam dzīvam dzīvniekam. Tas ir grūtākais, manuprāt," atzina feneku audzētāja.
Feneku dabiskā mājvieta ir Sahāras tuksnesis Āfrikā, tāpēc tā kažoks ir smilšu krāsā, lai palīdzētu maskēties. Tiem ir ļoti attīstīta dzirde, kas ļauj saklausīt medījumu nakts laikā. Bet lielās ausis kalpo arī kā ķermeņa dzesētājs. Mednieki tos izsenis iecienījuši kažokādas dēļ, savukārt mūsdienās tie visā pasaulē tiek turēti mājās kā eksotiskie dzīvnieki.
Feneki dzīvo 10 līdz 15 gadus un ar nopietnām veselības kaitēm nesirgst. Protams, ja gadās veselības likstas, ir jāmeklē veterinārārsts ar atbilstošu specializāciju.
Ar citiem mājdzīvniekiem – suņiem un kaķiem – feneks sadzīvo labi, un pat nereti tie kļūst par tuviem draugiem.
"Parasti, ja kāds vēlas lapsiņu, es viņu vispirms uzaicinu uz šejieni. Vienu līdz trīs reizes, lai atbrauc ciemos, paspēlējas ar viņām, pabaro un patrenē. Tad ļauju iespējamam saimniekam vēlreiz apdomāties. Ja viņš joprojām vēlas lapsu, tad es dodos apskatīt viņa mājas, kāda ir viņu attieksme pret jau esošiem dzīvniekiem, ja tādi ir, un tad tikai pieņemu lēmumu," pastāstīja feneku audzētāja.
Gaida rindā gadiem
Šāda veida mājdzīvnieka turēšanai Latvijā nepieciešamas divas atļaujas – no Pārtikas un veterinārā dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes.
Tās nav grūti nokārtot. Lielāks izaicinājums būs dzīvnieciņa iegāde. Ja arī izdodas atrast audzētāju, rindā var nākties gaidīt pat vairākus gadus, un feneks maksā no pieciem līdz septiņiem tūkstošiem eiro.
Arī Keitija rūpīgi izvēlas, kam uzticēt savu lolojumu. Viņai jau izveidojusies gara gribētāju rinda, un cilvēki gaida pat septiņus gadus.
Arī Igaunijā līdzīgi kā Latvijā cilvēki pandēmijas laikā garlaicības mākti masveidā iegādājās vai adoptēja dzīvniekus, taču pēc tam tie viņiem kļuva nevajadzīgi. Keitija gan uzskata, ka fenekiem šāds liktenis nedraud, jo tos ir pārāk grūti dabūt un audzēt pašiem teju neiespējami.
Izrādās – feneki nav tikai Keitijas nejaušs hobijs vai bizness, tie ir viņas terapijas dzīvnieki: "Man feneki ir piemērotākie dzīvnieki, jo man ir multiplā skleroze, un dažreiz man ir grūti doties pastaigāties, dažreiz es slikti redzu, bet es zinu, ka ar lapsiņām nekas slikts nenotiks, ja es visu dienu pavadīšu gultā. Tās paēdīs, nokārtosies kaķu kastītē un atpūtīsies kopā ar mani. Tajā pašā laikā mēs kopā spēlējamies un skraidām pa āru, kad man ir labās dienas."
Runājot ar Keitiju, nevar nepamanīt, cik ļoti pozitīva ir jaunās sievietes attieksme pret dzīvi un arī savām veselības kaitēm. Viņa par to pateicīga tieši fenekiem – tie māca priecāties par ikdienišķām lietām un nepadoties, nonākot saskarsmē ar grūtībām.
"Slimība iemācīja man būt pacietīgākai, mierīgākai, saprotošākai pret citiem, tā mani padarīja labāku," sacīja Keitija.
Audzē arī čūskas
Saimniecībā sastopami arī daudzi citi iemītnieki – gekoni galvenokārt izglābti no nepiemērotiem turēšanas apstākļiem un bezatbildīgiem saimniekiem. Bruņurupučus Keitija sev iegādājusies dzimšanas dienā, savukārt čūskas viņa audzē pārdošanai. Pēdējā laikā tās kaimiņvalstī kļuvušas par pieprasītu mājdzīvnieku pat pavisam vienkāršās ģimenēs.
"Tāpēc, ka čūskas ir ļoti piemēroti mājdzīvnieki dzīvokļiem. Tām nevajag daudz uzmanības un rūpes, ir vajadzīgs vienīgi pareizs iekārtojums: atbilstoša temperatūra, mitruma līmenis, un čūskas dzīvos pa savam. Tās ēd tikai vienu, divas reizes nedēļā, varbūt pat vienu reizi mēnesī, tas atkarīgs no čūskas," pastāstīja dzīvnieku audzētāja.
Starp citu, čūskas ir Keitijas vīra pienesums saimniecībai. Jauno pāri kopā saveda tieši Keitijas neparastais dzīvesveids. Abi ir pazīstami jau septiņus gadus, un, laikam ejot, arī vīrs iemīlēja dzīvniekus.
"Patiesībā viņš ārkārtīgi baidījās no čūskām, nespēja uz tām pat skatīties un skrēja prom, ja ieraudzīja šos rāpuļus kaut fotogrāfijā. Taču pēc pāris mēnešiem viņš pats ierosināja paņemt čūsku. Es es biju šokā, nesapratu, kas notiek, es tobrīd gribēju tikai ķirzakas vai lapsas, bet tagad mums ir kādas 20 čūskas," pastāstīja Keitija.
Viņa apzinās, ka laiks, ko saimnieks var veltīt mīluļu aprūpei, nav bezizmēra, tāpēc rūpīgi izvērtē visus apstākļus, pirms pieņem lēmumu par māju došanu jaunpienācējam. Visus izglābt nav iespējams, un būtiski, lai jau esošie kustoņi būtu apmierināti.
