Arāla jūra pēc definīcijas ir ezers, taču realitātē – tuksnešaina izžuvusi grunts. Līdz pat horizontam tikai karstas smiltis, ko ik pa laikam izvago kanjoni – agrākās jūras dzīles. Daudzviet vienīgais, kas liecina par agrāk šeit bijušo jūru, ir sarūsējuši kuģi, kas tagad dus sāļajās smiltīs.
Šie kuģi arī kalpo kā piemineklis tam, kā cilvēka rīcība var katastrofāli ietekmēt veselu ekosistēmu un pārveidot to līdz nepazīšanai vien dažās desmitgadēs.
Taču, spītējot nelabvēlīgajiem apstākļiem, reģionā joprojām dzīvo cilvēki. Nu jau vairs teju neviens nav zvejnieks vai mednieks, taču ir tādi, kuri vēl atceras laikus, kad dzeltenās smilšu kāpas bija zaļas stepes, kur vien acis rādīja.
"Tajos laikos neviens nedomāja, ka jūra izžūs. Mēs to nespējām pat iedomāties. Es atceros, kā bērnībā runāju ar vecajiem cilvēkiem, kuri teica, ka jūra sāk izžūt.
Tad visi smējās un teica, ka tas prasīs vairākus miljonus gadu. Taču izrādījās citādāk. Jūra pazuda ļoti ātri," stāsta bijušais Arāla jūras zvejnieks Alī Šadilovs.
Problēmas cēloņi meklējami padomju laikā, pagājušā gadsimta 60. gados, kad visā plašajā PSRS zemkopības politiku raksturoja centieni pārvērst, pielāgot, pārveidot, nerēķinoties ar sekām. Tuvredzīgi tika īstenoti vērienīgi projekti. Viens no tiem – apūdeņot milzīgos kokvilnas laukus mūsdienu Uzbekistānas teritorijā.
Latvijas Hidroloģijas institūta pētniece, bioloģijas zinātņu doktore Astra Labuce sarunā ar LTV raidījumu "Pasaules panorāma" skaidro, kādi procesi notika Arāla jūrā.
"Arāla jūra ir sālsūdens ezers, kurā vēsturiski ietek divas lielas upes, kas padomju laikā tika novirzītas lauksaimniecības zemju apūdeņošanai, tādējādi samazinot ūdens daudzumu, kas ieplūst jūrā, izmainot jūras ūdens bilanci, varētu tā teikt – jūrā ieplūda mazāk ūdens, nekā iztvaikoja. Un līdz ar to arī laika gaitā jūra tādā veidā zaudē savu ūdeni, kļūst mazāka teritorijā, tilpumā un pieaug ļoti sāļumā."
Sirdarja un Amudarja ir divas galvenās upes, kuras ieplūst Arāla jūrā. Tās ir artērijas, bez kurām jūra nespēj izdzīvot. Upes nes ūdeņus pat no Himalaju kūstošajiem sniegiem. Taču kokvilnas audzēšanas, kā arī klimata pārmaiņu dēļ upes zaudē ūdens daudzumu. Un Arāla jūras žūšana padara sausuma periodus vēl karstākus un sausākus.
Vietējā iedzīvotāja Nafisa Bajnijazova ar ģimeni ir vieni no retajiem, kuri turpina dzīvot un audzēt dārzeņus un augļus Arāla jūras agrākajā piekrastē. Viņas senči vairākās paaudzēs savu iztiku pelnīja, audzējot melones, ķirbjus un tomātus. Taču tagad tas ar katru gadu kļūst arvien grūtāk.
"Lauksaimniecībā ir tā – ja nav ūdens, tad vienalga, ko tu stādi, nekas neaugs. Gluži tāpat kā cilvēks – ja nonāks tuksnesī, tad neizdzīvos pat divas dienas. Bez ūdens nav dzīvības."
Agrāk ūdeni nodrošināja apkārtējās mazās upes, taču tās izžuva. Pēc tam tika rakti kanāli, taču, ūdens līmenim krītoties, arī tie izžuva. Tagad ūdeni nodrošina dziļas akas un urbumi, taču arī tie sausuma perioda augstākajā punktā ir teju sausi. Nafisa atcerās, ka agrāk dzīve šeit bija pilnīgi citādāka.
"Šajā reģionā cilvēki ne tik sen atpakaļ zvejoja un medīja. Šobrīd mēs to visu esam zaudējuši. Pat putnu skaits ir būtiski samazinājies. Tas viss ūdens trūkuma dēļ.
Mums bija ļoti daudz dažādu mazo putnu, fazānu, pīļu, pēdējā gada pat nevienu pelikānu neesmu redzējusi. Jo tie ir vietās, kur ir ūdens."
Padomju Savienības vairs nav, taču daudzi tās projekti joprojām ir kā rētas, kas nedzīst. Situāciju Arāla jūrā neuzlabo arī tas, ka ekosistēmas uzlabošanai būtu nepieciešams plašs apkārtējo valstu atbalsts un enerģiska darbība.
Vairākas no šīm valstīm ir ļoti nabadzīgas, un mākslīgi radītie kokvilnas un citu kultūraugu lauki ir būtisks un teju pat vienīgais ienākumu avots. Taču Kazahstāna izšķīrusies par tālejošāku soli un kaut daļu Arāla jūras cenšas saglabāt.
"Ziemeļu daļā tā saucamajā mazajā Arāla jūrā – varētu teikt, ka šī situācija ir nedaudz uzlabojusies – tur ir atgriezušās zivis. Bet vai mēs varam runāt par tādu pilnīgu ekosistēmas un jūras atjaunošanu, tas ir ļoti liels jautājums. Pilnīgi noteikti tas prasītu ļoti lielu ieguldījumu gan finansiāli, gan arī politiski," spriež pētniece Labuce.
Kekaralas dambis, kuru uzcēla 2005. gadā, ir teju 13 km garš. Jau gadu pēc tā uzcelšanas tika novērots labvēlīgs ūdens līmeņa kāpums. Tas arī samazināja sāls koncentrāciju, un tagad šī ūdenstilpne ir diezgan bagātīga ar zivīm. Novērota arī ekosistēmas uzlabošanās – temperatūras karstajā periodā vairs nesasniedz tik augstas atzīmes kā pirms divdesmit un trīsdesmit gadiem.
Jūra aizņem arī lielāku teritoriju. Piemēram kādreizējā ostas pilsēta Arala pirms dambja uzcelšanas atradās vairāk nekā 100 km no krasta līnijas, taču nu tā ir vien nedaudz vairāk kā desmit kilometru attālumā un atkal ir iespējams no tās redzēt jūru pie horizonta.
"Šādi projekti, kas vēsturiski ir veidoti, lai gūtu tādu īstermiņa labumu, savā ziņā ilgtermiņā izmaksā stipri vairāk. To mēs redzam arī šodien, un tā ir tāda tā kā mācība, domājot par soļiem nākotnē, ko mēs varam darīt, ko mums vajadzētu vai nevajadzētu darīt ar vidi un dabu kā tādu," secina Labuce.
