Lapu kokos un krūmos lapu palicis maz, krietni mazāk, nekā bija pirms nedēļas. Šiem kokaugiem pamatīgi samazinājusies bioloģisko procesu intensitāte. Kad atnāks īsta ziema, šie procesi apstāsies pavisam, lai atkal atjaunotos pavasarī.
Aktīvu dzīvi jau pārtraukusi daļa sauszemes lakstaugu, bet otra daļa joprojām veģetē. Bezmaz visas sūnas, arī ķērpji, lai gan lēni, tomēr turpina augt.
No cilvēka skata punkta – daba atbilstoši novembrim – pelēcīga, vienmuļa, vienveidīgi garlaicīga. Vienīgi sēnes… Pateicoties mitrumam un relatīvajam siltumam, itin daudzas dažādas sēnes turpina čakli briedināt augļķermeņus. Vietām var apjukt to dažādībā. Gan klasiski cepurotas, gan vālveida, gan recekļainas, gan vēl citādas. Tomēr virszemē izlīdušu sēņu augļķermeņu daudzveidīgums pakāpeniski sāk iet mazumā. Tas samazināsies, samazināsies, taču pavisam nebeigsies pat aukstajā laikā. Sēnes pie mums ieraugāmas cauru gadu.
Vietām atrodamas gļotsēnes. Var arī cieši līdzās trāpīties kāda gļotsēne ar īsto sēni.
Ieraugāmu bezmugurkaulaino virszemes dzīvnieku – loģiski – kļūst arvien mazāk. Bet vēl ir. Vien jāieskatās.
Kur nokrišņi un stiprs vējš netiek klāt, var izdoties pamanīt rosāmies kaulenes, tūkstoškājus un kukainīšus, galvenokārt naktstauriņus un divspārņus (bet – ne tikai). Kad nelīst, vietām pat "dejo" odiņi. Aktivitāti nav zaudējusi daļa zirnekļveidīgo – dažādu sugu māņzirnekļi un zirneklīši.
Pazemē aktīvi dzīvojošos bezmugurkaulniekus ieraudzīt, protams, nevaram. Bet viņi ir. Un krietni lielākā daudzumā nekā tagad pamanāmie virszemnieki.
Bezmugurkaulnieku dzīvības izpausmes nav pārtraukušās arī ūdeņos. Daži bezmugurkaulnieki, teiksim, strauteņu, maksteņu, viendienīšu kāpuri – itin rosīgi.
Daudzās upēs tagad īpašs periods, jo nārsta laiks lašveidīgajām zivīm. Daļa lašu un taimiņu, kad nonārstos, dosies atpakaļ uz jūru. Strauta foreles, protams, nekur nedosies. Lašveidīgo zivju ikri paliks vecāku īpaši izraktās bedrītēs, kur gulēs līdz pavasarim, – tad izšķilsies.
Migrāciju uz nārsta vietām ar jūru saistītās upēs jau veic un arī ziemā turpinās upes nēģi. Nārstos gan viņi tikai pavasarī.
Strauta nēģiem nav jāmigrē – kur dzīvojuši, tur nārstos.
Visu sugu abinieki un rāpuļi – tagad jau kur nu kurš nolīduši ziemotuvēs (tapuši mazkustīgi, neaktīvi).
Putnu pasaulē lielos vilcienos – nekas jauns. Dienas laikā dažādās vietās manāmi visādi augumā samērā necili lidoņi: mežstrazdi (no tiem visvairāk – pelēkie mežstrazdi, melnie mežstrazdi), svilpji, ķivuļi, dadzīši, arī ķeģi un pa kādai dzeltenajai stērstei, lielajai čakstei, šur tur ir zīdastes, zaļžubītes, daudzviet – dažādu sugu zīlītes, dzilnīši, mizložņas, garastītes, zeltgalvīši, dažādi dzeņveidīgie (dzeņi un dzilnas) un vēl citi nelielie putniņi. Apdzīvotās vietās, protams, redzami abu sugu zvirbuļi un mājas baloži.
Tuvojoties ziemai, cilvēku apdzīvotās vietās, kur vieglāk iegūt barību, arvien vairāk iemaldās arī dažādi savvaļas putni. Īpaši uzkrītoši nelielie putni no rītiem, kad steidz atjaunot naktī krietni izsīkušās organisma enerģijas rezerves, un vakaros, kad gādā enerģiju nakšņošanai.
Ūdeņi vēl visur vaļā, tātad pašsaprotami, ka redzamas pīles, arī pa kādam citam ar ūdeni saistītam putnam (kaijveidīgie, jūras kraukļi, arī zivju gārņi, zivju dzenīši). Joprojām daudz (vismaz Kurzemē) ir ziemeļu gulbju – gan vietējie, gan caurceļotāji. Protams, ir novērojami dažādi vārnveidīgie (kraukļi, vārnas, kovārņi, žagatas, sīļi, riekstroži). Trāpās vienas otras sugas plēsīgie putni. Biežāk klijāni, jūras ērgļi, retāk vanagi.
Tur, kur allaž ir, tur arī tagad ir bezmaz visi fazānu dzimtas lidoņi: irbes, rubeņi, medņi.
Visi zīdītāji jeb zvēri – nu jau ziemas tērpos: siltākos un vairāk vai mazāk (kā nu kura suga) gaišākos kažokos nekā vasaras sezonā. Te vietā atgādināt, ka lielākajai daļai Latvijas zīdītāju (izņemot sermuli, zebieksti, balto zaķi) ziemas tērps nekļūst pavisam balts, bet tikai top gaišāks.
Lai gan meteoroloģiskie apstākļi jau gana nemīlīgi, ziemotuvēs pa īstam joprojām nav iegūluši ne āpši, ne jenotsuņi, visticamāk – arī lāči nav. Pārējie zvēri, kuriem daba paredzējusi ziemu pavadīt guļā – "dziļā" ziemas miega gulētāji, piemēram, eži, susuri, sicistas, sikspārņi) –, jau laidušies nemaņā, jo viņiem vairs nav, ko ēst.
Visiem aktīvajiem zīdītājiem barības joprojām pietiek un tā pagaidām vēl diezgan viegli un daudzviet iegūstama.
Pēdas liecina, ka mežacūku mātīšu un puscūču bariem vietām jau sākuši sekot vecie, pieaugušie kuiļi. Tātad daudz laika vairs nav atlicis līdz mežacūku riesta periodam.
Aļņu buļļiem rit ragu mešanas periods. Stirnu āžiem tas faktiski jau beidzies. Ragains pieaudzis stirnu buks tagad – liels retums. Bet jaunajiem āzīšiem turpina augt mūža pirmie radziņi. Staltbriežu buļļi gan – visi ragoti, un tādi tie būs līdz martam, aprīlim.
Rudens un ziema
