Uz "Jaunrūju" lielo siltumnīcu ved sniegā izrakts celiņš, visapkārt ir biezas kupenas, ainava drīzāk atgādina Ziemassvētku laiku un tāpēc vēl jo lielāks kontrasts ir paverot siltumnīcas durvis, kad skatam atklājas koši ziedošs paklājs.
"Tā reti gadās, kad ārā ir pusmetru biezs sniegs, bet te, iekšā, – te ir paradīze, pavasaris, īsts pavasaris!" teic "Jaunrūju" saimnieks Jānis Rukšāns. "Nu tas taču ir vienreizēji, ka tādas sniega kupenas vēl spiežas iekšā un šeit ir pavasaris! Pirmie [ziedi] parādījās jau februāra beigās, un tad bija tādas dažas siltas dienas, un tad burtiski nāk un nāk ārā."
Šī krokusu kolekcija, kuru selekcionārs Jānis Rukšāns vācis daudzu gadu garumā, varētu pretendēt uz Ginesa rekordu, jo ir pasaulē vislielākā.
"Ja skaita vispār kolekciju kopā, tad ir 1700 krokusu paraugu, bet, redz, te ir zaļās lapas, tie zied rudenī, es neesmu skaitījis, bet apmēram trešā daļa zied rudenī, pārējie tad ir pavasarī ziedošie. Lielākā kolekcija pasaulē, jā, nav nevienas otras, kur būtu tik daudz krokusu, bet vispār arī, ja rēķinām sīpolaugus, tad nav otras tādas kolekcijas," stāsta saimnieks.
Krāsu dažādībā skatu piesaista dzeltenzili dzeltens dobes gabaliņš, kas simboliski atgādina Ukrainas karogu.
"Te ir ļoti jauki iznācis! Tas pilnīgi nejauši ir sastādījies tā, redz, zilais un dzeltenais, Ukrainas karogs," stāsta Jānis Rukšāns. "Man, piemēram, tikko iznāca grāmata, papildinājums manai pirmajai krokusu monogrāfijai, un šo grāmatu es esmu veltījis Ukrainas armijai, Ukrainas cīņai par mūsu brīvību, no katras pārdotās grāmatas 5 eiro tiks ziedoti Ukrainas armijai, nu praktiski man viņa iznāk kā bezpeļņas izdevums, jo tā peļņa tiks atdota Ukrainas armijai."
Jānis Rukšāns krokusus ir daudz pētījis un izzinājis, un šī nav viņa vienīgā krokusiem veltītā grāmata, bet, lai tiktu pie šo puķu dažādības, tad tās ir bijušas daudzas ekspedīcijas uz dažādām valstīm.
"Krokusus es esmu meklējis visās valstīs – sākot no Portugāles (neesmu gan bijis Marokā, kur arī krokusi aug), tad gar visu Vidusjūras ziemeļu daļu, tad prom līdz pat Ķīnas robežai, caur Vidusāziju," stāsta Rukšans.
"Jaunrūjās" krokusu kolekcijas ziedēšanas laikā Latvijas Radio nav pirmo reizi, pirms diviem gadiem Jānis Rukšāns aicināja skatīt, kā viņš pats teica, septīto pasaules brīnumu, jo bija uzziedējis rozā krokuss, – un tādi ir tikai daži visā pasaulē: "Pašlaik viņu audzē viens japānis, kam ir divi, no viena, ko viņš no manis nopirka, un vienu nopirka viens vācietis, bet no tā man nav ne ziņas, ne miņas, es nezinu, vai viņam viņš vēl aug. Man pašam šobrīd ir divi, bet šogad ir noticis liels brīnums, viņš ir izlēmis, ka ir jāvairojas, nu tad man būs četri vai pat pieci, ko iestādīt rudenī, ja viņš izdzīvos, jo tā nav no tām vieglāk audzējamām sugām."
Pieredzējušais kolekcionārs stāsta, ka pa kādam jaunumam un pārsteigumam jau var piedzīvot katru gadu: "Diemžēl šī gada pārsteigums, ko varētu gaidīt, nezied pašlaik, tie ir pārsteigumi, ko es pagājušo gadu atvedu no Irānas, jo pagājušajā gadā es biju ekspedīcijā uz Irānu, un tur kopā ar irāņu botāniķiem, mēs atradām astoņas jaunas krokusu sugas. Vispār pagājušo gadu Irānā bija tāds rekorda gads, tas ir vienkārši neticami, ka viena brauciena laikā var atrast tik daudz jauna."
Tātad ir būts atkal jaunā ekspedīcijā, kaut gan selekcionāram ir jau 76. gads un iepriekš viņš teicis, ka vairs uz kalniem nedosies: "Es to saku jau desmit gadus! Bet pienāk tas pavasaris un tev iekšā viss urd! Šogad es biju simtprocentīgi nolēmis, ka nebraukšu, man bija plaukstas operācija un es teicu, nē, nekur, bet pirms dažām dienām man vācieši atsūta rakstu par divām jaunām sugām Ziemeļmaķedonijā un Albānijā…"
Tātad atkal brauks? Jānis Rukšāns atteic: "Nu droši vien, man atbrauks čehu draugi ciemos, un tad jau man būs kompānija. Es jau pats sev saku, ka esmu traks, jo paliek jau arvien grūtāk, pagājušo gadu es arī biju Maķedonijā: tu kāp augšā, tad tu no sākuma nolem – ievilkšu elpu pēc 50 soļiem un skaiti tos soļus, un tā tik soļo, kad tu esi pusceļā, tad sāc ievilkt elpu ik pa desmit soļiem, tad beigās – ik pa pieciem, apstājies, ievelc dziļi elpu, nu lēnām, bet ej līdz galam, tu saproti, ka vajag to, kā nav vēl, vajag pilnību."
Siltumnīcā ik pa laikam ienāk arvien jauni apmeklētāji. Pirms pieciem gadiem tā bija Jāņa sievas Gunas ideja – dot iespēju šo pavasara krāsainību apskatīt ik vienam interesentam: "Nu kāpēc ne? Principā jau es ļoti lepojos ar tām atvērtajām durvīm, es vienā dienā stāvu un Jānim saku, paklausies, šito neviens neredz, es esmu feisbukā, kā ieliksim, tā te būs pilns ar cilvēkiem, un tā arī bija."
Apmeklētāju vidū divas sievietes ar lielu interesi aplūko un fotografē vai ik katru ziedu. Inonanta un Ināra stāsta, ka šurp braucot ik pavasari:
Mēs jau piekto gadu braucam, mana mamma ir daiļdārzniece no Bulduriem un viņa visām puķēm tur latīniskos nosaukumus skata…
Nu kā var nepriecāties par pavasari! Kā var neatbraukt?
Mēs esam no Siguldas, braucām pēc tā pavasara, lai vismaz būtu tā kā sirdī pavasaris, jo ārā Siguldā 30 centimetri sniegs.
Pavasaris un krāsu bagātība, kaut ko tādu redzēt! Un, ja viņas ir savāktas no puspasaules, kur tad [citur] vienkopus to tā redzēsi.
"Jaunrūju" siltumnīcās tagad krokusu ziedēšanas laiks, tad sekos cīrulīšu kolekcijas ziedēšana, un tad jau būs jūnijs ar peonijām un peoniju svētkiem.
