ĪSUMĀ:
- Ja uz ceļa ar automašīnu notriekts meža dzīvnieks, jāzvana policijai.
- Ja notriektais dzīvnieks ir dzīvs, svarīgi ir viņu neaiztikt, lai neradītu vēl lielāku stresu.
- Rīgā, pamanot savainotu mājdzīvnieku vai savvaļas dzīvnieku, kuram vajag palīdzību, var zvanīt pa diennakts tālruni 67558855 vai 25473333.
- Dzīvnieku rehabilitācija notiek par ziedotāju līdzekļiem. Finansējums ir tikai pirmajai palīdzībai un eitanāzijai.
- Rīgā palīdzību savainotiem savvaļas dzīvniekiem sniedz dzīvnieku patversme "Ulubele".
- "Ulubulē" izveidots arī vārnu rehabilitācijas centrs.
- Palīdzība savvaļas dzīvniekiem jāatstāj profesionāļu ziņā, jo, pieradinot dzīvnieku, var rasties problēmas.
- Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka, ka palīdzība savvaļas dzīvniekiem ir pašvaldību ziņā.
- Pašvaldībai jābūt noslēgtam līgumam ar dzīvnieku patversmi vai mednieku kolektīvu.
- Realitātē Latvijas pašvaldībām bieži vien nav finansējuma dzīvnieku glābšanai. Rīgā un Pierīgā situācija ir labāka.
- Latvijā ir maz veterinārārstu, kas māk palīdzēt savvaļas dzīvniekiem.
- Valstiskā līmenī joprojām nav izdevies izveidot vienotu un organizētu sistēmu, kā palīdzēt nelaimē nonākušiem savvaļas dzīvniekiem.
Stresainās stirnas un gudrās vārnas
Ja uz ceļa notriekts dzīvnieks, tad jāieslēdz avārijas signāls, jāizliek trijstūris un jāzvana policijai. 112 ir vienotais ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs, un tad jau operators savienos ar atbildīgo institūciju. Jāatgādina, ka pēc ceļu satiksmes noteikumiem negadījuma vietu pamest drīkst tikai tad, kad to ir atļāvusi policija.
Bet ko iesākt, ja notriektais dzīvnieks izrādās dzīvs?
"Zoopolicija.lv" valdes locekle Linda Novicka uzsvēra, ka pats svarīgākais ir dzīvnieku neaiztikt un zvanīt atbildīgajām institūcijām.
"Internetā ir redzami daudzi video, un arī mums ir bijusi pieredze, ka cilvēki atsūta video: "Redz, kur traumēts dzīvnieks", un viņš viņu glauda. Dzīvnieciņiem tas ir milzīgs stress. Iedomājieties, jums kaut kas ir noticis, jūsu ienaidnieks pienāk un "pai, pai, pai" taisa!" skaidroja Novicka.
Rīgā un Pierīgā savainoto bezsaimnieka un savvaļas dzīvnieku glābšanai pilsēta divu gadu laikā atvēlējusi 171 tūkstoti eiro. Šī pakalpojuma nodrošināšanā apvienojušies četri pakalpojumu sniedzēji, kas ir atbildīgi par dzīvnieku ķērāju dienesta pakalpojumu, veterinārmedicīniskajiem pakalpojumiem un dispečerdienesta 24 stundu funkciju. Rīgā, pamanot savainotu mājdzīvnieku vai savvaļas dzīvnieku, kuram ir nepieciešama palīdzība, droši var zvanīt pa diennakts tālruni 67558855 vai 25473333.
"Pie dzīvnieciņa ierodas dzīvnieku ķērāju dienesta pārstāvji un nogādā dzīvnieciņu veterinārajā klīnikā. Tālāk jau veterinārārsts izvērtē, vai šīs traumas ir savienojamas ar dzīvību vai nav savienojamas ar dzīvību. Nereti auto traumas ir tik masīvas, ka šim dzīvnieciņam vienkārši nav iespējas izdzīvot, un vienīgais risinājums ir eitanāzija. Ja dzīvnieciņu ir iespējams glābt, tad tas tiek darīts," stāstīja Novicka.
Pēc negadījuma, ja tas noticis Rīgā, notikuma vietā dzīvnieku glābēji ierodoties divu stundu laikā. Jā, varbūt varētu ātrāk glābēji ierasties, bet vismaz ierodas. Tomēr viss tik rožaini nemaz nav.
"Dzīvnieku glābšana principā mūsu valstī vēl ir tādā līmenī, ka novākt nost no acīm... Ir neliels finansējums pirmajai vai pēdējai palīdzībai," norādīja dzīvnieku patversmes "Ulubele" vadītāja Ilze Džonsone.
Pirmā palīdzība nozīmē – ātri palīdzam, sašujam, kāds pretsāpju medikaments, un laižam vaļā. Nekādu rentgenu un operāciju. Pēdējā palīdzība ir eitanāzija. Bet rehabilitācija gulstas uz ziedotāju līdzekļiem. Rīgā palīdzīgu roku savainotiem savvaļas dzīvniekiem pēc vizītes pie veterinārārsta sniedz "Ulubele".
Ilze Džonsone "Vides faktiem" parādīja "Jāzepa māju", kas par saziedotiem līdzekļiem speciāli izbūvēta kādam bezpajumtniekam un viņa sunim. Diemžēl abi jau kādu lauku viņsaulē. Tagad mājiņā mīt dzīvnieki, kuriem vajag mieru un klusumu, kuri nevar dzīvot lielā barā. Šobrīd tur mīt trīs trusīši, visi atrasti Rīgas mikrorajonos.
"Truši kļūst populāri, tad viņi apnīk, un diemžēl met ārā trusīšus arī. Mēs ļoti ceram, ka šos trusīšus izvēlēsies adopcijai," sacīja "Ulubele" vadītāja. "Jāzepa mājā" savu vietu raduši arī savainoti savvaļas putni, piemēram, gulbji un kaijas. Lielie putni, izņemot vārnas, šeit ir tikai "uz pirmo palīdzību".
"Pēc tam mēs vienojamies ar "Drauga spārnu" un pārvedam uz Pūri, uz savvaļas putnu saudzētavu, kur viņiem var sniegt ilgstošu un profesionālu palīdzību. Ja jūs redzat kaut kur tuvumā kaiju, tāpat stārķi, ja redzat ceļmalā un braucat ar mašīnu, tad noteikti vajag piebremzēt, jo neviens putns nevar vertikāli pacelties. Viņi lēnām uzņem lidojumu, brīžiem apjūk, un izvēlas trajektoriju, kas ir tieši pretī jūsu auto," skaidroja Džonsone.
"Ulubelē" izveidots arī "Dzīvnieku dārzs". No tā daļa teritorijas atvēlēta kaķiem, pārējā – savvaļas dzīvniekiem. Patversmē palīdzība tiek sniegta ežiem, caunām, arī pamestām mājas žurciņām.
"Tā kā mums ir specializācija suņi, kaķi, tad mēs cenšamies citus dzīvniekus iekārtot tādās vietās, kur viņiem ir noteikti, pirmais noteikums, labāki apstākļi nekā pie mums, un, otrkārt, tur, kur par viņiem rūpējas cilvēks, kam ir specializētas zināšanas," norādīja Džonsone.
Viņa atklāja, ka vāverītes no "Ulubeles" "brauc" uz Alūksni, putni uz palīdzības biedrību "Drauga spārns" un pie Uģa Rotberga uz Madonas novadu, bet stirnas un jenotsuņi dodas uz Līgatnes dabas takām.
"Ulubele" vadītāja atzina:
"Mēs cenšamies izmantotos tos resursus Latvijā un tos speciālistus, kas ir, jo, protams, viss atduras finansējumā."
Kā pastāstīja Džonsone, stirnas esot neizturīgas pret stresu: "Viņām stresa līmenis ļoti paceļas un kaitē, un, kā tautā saka, viņas mēdz aiziet "no stresa" un "ar sirdi". Tāpēc, ja stirnai ir lauzta kāja vai kāda cita lūzuma trauma, tad nav mūsu pieredzē bijis gadījums, kad tādu dzīvnieku var izglābt."
Tiesa, vairākas stirnas, kurām gan nav bijuši lūzumi, patversmei esot izdevies glābt.
"Ulubulē" izveidots arī vārnu rehabilitācijas centrs, jo biedrība "Drauga spārns" vairāk specializējusies ūdensputnu ārstēšanā. Vārnas esot ļoti gudri putni, gudrākas par suņiem.
Taču viena vārna šajā centrā ir pavisam īpaša un pilnībā atdarina cilvēku.
"Ja kopējs tīra bļodiņu, tad viņa pielec klāt un paņem citu švammīti, un arī tīra," stāstīja Džonsone.
Šī vārna, protams, savvaļā viena pati vairs ilgi, visticamāk, neizdzīvotu, jo pārāk pieradusi pie cilvēka. Iespējams, tieši tāpēc viņa nonāca patversmē. Un tas ieskicē vēl vienu problēmu. Ja cilvēks pats cenšas palīdzēt savvaļas dzīvniekiem, nevis to atstāj profesionāļu ziņā, tad pēc tam var rasties sarežģījumi.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode atgādināja: "Gadus atpakaļ bija divi klīstoši lācēni. Kāds pieradināja, apnika, palaida, sākās problēmas citiem, un tas viss beidzās ar šo dzīvnieku nāvi."
Situācija reģionos un "parastais futbols"
Ja Rīgā un Pierīgā ar pašvaldības atbalstu un brīvprātīgo ziedojumiem savvaļas dzīvniekiem tiek mēģināts palīdzēt, tad citur Latvijā nereti aina ir pavisam citādāka, neskatoties uz to, ka Dzīvnieku aizsardzības likumā teikts – šī loma ir jāuzņemas pašvaldībām. Pašvaldībai jābūt līgumam ar dzīvnieku patversmi vai mednieku kolektīvu. Tātad – ja ir nauda, tad var mēģināt glābt, ja vien ir pieejami veterinārārsti, kas savvaļas dzīvniekiem māk palīdzēt, bet tādu Latvijā ir maz.
Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza veterinārārste Solvita Valaine pastāstīja, ka zoodārzs ir saņēmis lūgumu braukt pat uz Valmieru un sniegt palīdzību ievainotam savvaļas dzīvniekam.
"Ir bijuši vairāki gadījumi, kad ir ievainots uz ceļa savvaļas dzīvnieks, pašvaldībai nav noslēgts līgums par to, kas varētu sniegt palīdzību savvaļas dzīvniekam, kā arī vietējais veterinārārsts atsakās, jo nav pieredzes, kā rīkoties, kā dot anestēziju savvaļas dzīvniekam," teica Valaine.
Diemžēl ir gadījumi, kad zvans glābējiem nenostrādā, jo arī atbildīgās institūcijas īsti nezina, ko iesākt un kam palīdzību vajadzētu sniegt.
"Parasti ir tā, ka tas, kas ir atradis ievainoto dzīvnieku, mēģina to risināt, apzvanīt dažādas valsts un pašvaldības iestādes, kurš tad varētu sniegt palīdzību. Gala rezultātā laiks ir novilcināts. Kad mēs aizbraucam, kad ir pagājušas 12 stundas, diena, tad dzīvnieks jau ir miris," skaidroja Valaine.
"Mums valstī ir tāds parastais futbols. Ja valsts ar kaut ko netiek galā, tad valsts to uzgrūž pašvaldībai," uzskata Džonsone. "Pašvaldība saka, ka nav finansējuma, apvainojas un mēģina uzgrūst atpakaļ valstij. Iespēju robežās pašvaldības dara, bet tādas koordinētas kārtības īsti nav."
Dažus dzīvniekus var uzņemt Rīgas Zooloģiskajā dārzā, dažus patversmēs un saudzētavās par saziedotiem līdzekļiem, tomēr visiem vietas nebūs.
To, ka šajā jomā ir daudz problēmu, atzina arī Dabas aizsardzības pārvaldē, skaidrojot, ka šis ir milzīgs funkciju deleģēšanas zirneklis, kurā ir grūti orientēties. Piemēram, par medījamiem dzīvniekiem atbild Valsts meža dienests (VMD), par nemedījamiem – Dabas aizsardzības pārvalde.
"Kas attiecas uz savainotu dzīvnieku savākšanu, tur Dzīvnieku aizsardzības likumā funkcijas ir deleģētas pašvaldībām, savukārt pašvaldībām tam nav finansējuma. Paralēli arī kaut kur tiek notriekts dzīvnieks, piemēram, ceļa malā –, ja būs medījams dzīvnieks, tad ir jāziņo Meža dienestam, būs nemedījams, tad būtu jāpiesaka Dabas aizsardzības pārvaldei. Realitātē – kurš tajā brīdī domā, kur kuram kas jāpiesaka?" pauda Strode.
Papildus tam ledū iesalušiem putniem vai, piemēram, ielūzušiem aļņiem, palīdzēt ir jāsteidz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (VUGD).
"Lāpāmies no situācijas uz situāciju. Kādreiz paši cilvēki ved uz patversmēm, kādreiz kāds kaut kur brauc pakaļ. Ir arī, kad mēs, darbinieki, braucam, vācam kādu savainoto dzīvnieku. Ir arī, kad Meža dienesta cilvēki kaut ko vāc," skaidroja Strode.
Vai to visu varētu sakārtot? Jā! Bet vai tas notiks tuvākajā laikā? Nē! Pirms gada tikās visas iesaistītās puses – ministriju un citu valsts iestāžu pārstāvji. Izrunāja, kā vajadzētu būt, ko darīt, bet finansējuma tam nav.
Un vēl ir miljonu eiro vērts jautājums, uz kuru nav pareizās atbildes – vai visus vajag glābt?
Vai izglābtie 100 stārķi, kuri vairs nekad savā dzīvē nelidos un pavadīs savu dzīvi būrī vai aplokā, būs apmierināti ar savu dzīvi? Un kas ar šādiem dzīvniekiem notiks, ja ziedojumu straume izsīks?
Šobrīd savvaļas dzīvnieku glābšana lielā mērā balstās uz brīvprātīgo pleciem, kuri pelnījuši uzslavu, jo kādreiz nebija pat tādu iespēju, – dzīvniekus vienkārši atstāja pamestus nelaimē. Salīdzinot ar laika posmu pirms 10 vai 20 gadiem, situācija ar savvaļas dzīvnieku glābšanu Latvijā ir uzlabojusies, tomēr joprojām tā arī nav izdevies izveidot vienotu un organizētu sistēmu, kā šiem dzīvniekiem palīdzēt.
