Nudien: lielai un pat lielākajai daļai pie mums mītošo kokaugu ir skujas – īpaši pārveidojušās mūžzaļas lapas. Skujas dzīvo gadiem, turklāt ir tik cieši saistītas ar zariem, ka pat atmirušas ilgstoši neatdalās. Tomēr, laikam ritot, arī skujkoki savas skujas maina – atbrīvojas no vecajām un izaudzē jaunas, bet tas gan nav uzkrītošs process, jo "izģērbšanās" un "apģērbšanās" viņiem nenotiek vienlaicīgi kā lapu kokiem.
Savvaļā mūsu zemē izsenis daudzviet mājo arī ciprešu dzimtai piederīgi skujeņi – paegļi jeb kadiķi, – vieni no vecākajiem šīs planētas kokaugiem, kas spējuši izdzīvot uz Zemes miljoniem gadu. Paegļi izceļas ar sīkstumu, īpaši ar salizturību, un arī ar ievērojamu individuālo dzīves ilgumu – tas var pārsniegt vairākus simtus gadu.
Daudz retāk par kadiķiem pie mums savvaļā atrodami skujās tērpti vietējie senlaiku kokaugi ir īvju dzimtai piederīgās parastās īves. Tāpat kā kadiķi, īves ir aizvēsturiski floras pārstāvji.
Latvijā mīt arī no svešām zemēm savulaik ieaudzēti skujkoki. Relatīvi bieži ieraugāmas no dienvidiem šurp nokļuvušas priežu dzimtas pārstāves – vairāku sugu baltegles. No Ziemeļamerikas pie mums nonākušas hemlokegles un duglāzijas.
Jāpiemin arī kāds introducēts priežu dzimtas skujkoks, kurš būtiski atšķiras no pārējiem, – lapegle. Lapegle tiek dēvēta arī par skujmeti, jo rudeņos nomet skujas.
Ievestie skujkoki Latvijā mājo ne tikai savvaļā, kur nokļuvuši ar cilvēku tīšu gādību vai nejauši aizbēgot, bet arī (un galvenokārt) parkos, apstādījumos, dārzos.
Dažādus skujeņus (īpaši mūžzaļos) Latvijā joprojām tīši ieaudzē un kultivē dekoratīviem nolūkiem. Pārsvarā ļaudis izvēlas ciprešu dzimtas pārstāvjus – platzarus, pacipreses, tūjas, patūjas. Tādējādi zināma tiesa zaļuma ziemās tiek nodrošināta sinantropajā vidē.
Starp citu, ja vien nav uzsnigusi krietna sniega sega, zināmu zaļumu spēj radīt arī daļa augu, kas nav skujkoki: jā, Latvijā ir sastopami augi ne vien ar ziemzaļām skujām, bet arī ziemzaļām (faktiski mūžzaļām) lapām. Visizteiktāk tas redzams, raugoties uz sīkkrūmiem (viršiem, vistenēm, dzērvenēm, miltenēm, brūklenēm,) un arī uz krūmiem – purva vaivariņiem.
Pie ziemzaļajiem lapaiņiem pieskaitāmi arī baltie āmuļi – daudzgadīgi, pusparazītiski krūmi, kas mājo citu koku zarotnē. Kad apkārtējos lapu kokos vairs nav nevienas lapas, šie augi joprojām zaļo. Āmuļi ir reti, tāpēc aizsargājami.
Ziemas sākumdaļā daudzviet redzams, ka zaļumu diezgan ilgi spēj saglabāt daļa doņu, arī ne viena vien jaunā paparde.
Visu ziemu zemi klājošs zaļums atrodas daļā kultivēto platību – tajās teritorijās, kurās aug ziemāji. Klajās vietās uz zemes zaļo arī atāls, tiesa, aukstajā sezonā nīkulīgi, jo diennakts gaišais posms ir nepietiekami ilgs, tāpēc zālei trūkst saules gaismas. Redzam mēs ziemājus un zālājus ziemā vai neredzam – tas būtiski atkarīgs no sniega segas.
Par nelielu zaļuma devu gādā aļģes, kas vietām mājo uz koku stumbriem, tomēr vairāk par to rūpējas dažādās vietās uz dažādām virsmām diezgan dāsni mītošās daždažādu sugu sūnas. Lielākā daļa mūsu sūnu ziemā, spītējot zemai gaisa temperatūrai un mitrumam, turpina augšanu un nepārtrauc fotosintēzes procesu.
Ja zemi aukstajā sezonā nesedz bieza sniega sega, var paveikties pamanīt zaļojam ziemzaļo kosu, tāpat kādu staipekņu sugu. No staipekņiem Latvijā visbiežāk atrodami gada staipekņi, otro vietu ieņem vālīšu staipekņi.
Ķērpji nav augi, tomēr stāstījuma nobeigumā arī šie dabas radījumi jāpiemin, jo vienas otras to sugas pārstāvji spēj itin manāmi iekrāsot pasauli – gan vasarā, gan ziemā.
Sistemātiski ķērpji pieskaitīti sēņu valstij, jo viņu organismu pirmkārt un galvenokārt veido sēnes hifas, otro vietu ķērpju organismā ieņem aļģu (lielākoties zaļaļģu) šūnas, pēc tam seko vēl šādas tādas maznozīmīgākas sastāvdaļas.
Ķērpji ir lēni augoši, toties ļoti daudzveidīgi, aukstumizturīgi, ilgi dzīvotspējīgi un, šķiet, arī visnotaļ glīti.
Rudens un ziema
