Tiesa, vizuāls seksuālais dimorfisms nebūt nav visu putnu klasi aptverošs. Krietnai daļai putnu sugu abi dzimumi ir ārēji līdzīgi: ne vienai vien sugai tie ir vienlīdz uzkrītoši (tipiski – daudziem baltās spalvās tērptajiem), vienai otrai sugai – pat vienlīdz krāšņi, piemēram, zivju dzenītim, zaļajai vārnai, pupuķim, sīlim.
Turpretim daudzām citām sugām abi dzimumi ir neuzkrītoši – pilnīgi vienādi neuzkrītoši vai gandrīz vienādi neuzkrītoši. Ja "gandrīz vienādi neuzkrītoši", tad nedaudz vairāk iezīmētie izrādās tieši tēviņi.
Kāds tam izskaidrojums?
Pirmajā brīdī tas šķiet vienkāršs. Mātītēm jābūt ārēji necilākām, nereti pat maskētām, jo galvenokārt tieši uz viņu "pleciem" gulst pamatrūpes par pēcnācējiem. Tēviņus daba apveltījusi ar spilgtākām krāsām vai citādi padarījusi uzkrītošus. Visticamāk, tāpēc lai viņi vieglāk spētu piesaistīt pretējo dzimumu.
Salīdziniet melnā mušķērāja abus dzimumus, salīdziniet rudā erickiņa dzimumus un salīdziniet svilpju jeb sarkankrūtīšu dzimumus! Redzams: pat šo sugu latviskie nosaukumi diskriminē mātītes, ir tikai tēviņus raksturojoši.
Lai gan brūnās čakstes tēviņus daba ir ievērojami relatīvi izskaistinājusi, tomēr tā abiem šīs sugas dzimumiem devusi pietiekami daudz brūnuma, lai cilvēki šai sugai piešķirtu atbilstošu nosaukumu.
Bet melnā mežstrazda tēviņš, būdams ogļmelnās spalvās tērpts, apliecina: pat melnā krāsa var padarīt putnu īpašu, ja viņa mātīte ir salīdzinoši necili melnbrūna.
Dzeņveidīgajiem dzimuma īpašai marķēšanai izmantota galva: ir sugas, kuru tēviņiem uz galvas redzama koša "micīte", bet mātītēm tās nav, un ir sugas, kurām "micīte" rotā abu dzimumu galvas, taču tēviņiem šis rotājums prāvāks.
Daļai plēsīgo putnu arī ir vairāk vai mazāk atšķirīgs dzimumu tērps, turklāt daudziem atšķiras ķermeņa izmērs – mātītes lielākas.
Kāpēc vīriešu dzimuma pārstāvjiem evolūcija devusi atļauju biežāk riskēt ar savu dzīvību? Gandrīz droši, ka ikviens putnu tēviņš, uzkrītoši spilgts būdams un turklāt vēl demonstratīvi dižodamies ar savu krāšņumu, ir bieži tapis kāda apēstgribētāja viegli nolūkots. Bet, ja jau reiz viņš tomēr spējis izdzīvot – nav ticis nogalēts –, tātad, nes sevī labus gēnus.
Mātītei varētu būt pamatots iemesls tādu meistaru izvēlēties par savu pēcnācēju "autoru".
Kaut kādu sava dzimuma izpausmi riesta laikā demonstrē bezmaz visu putnu tēviņi – gan tie, kuri dižojas, gan tie, kuri nedižojas ar īpašu ārieni.
Putnu kavalieru vairākums, kā zināms, rada skaņas, ko mēs, cilvēki, saucam par dziesmām. Šīs skaņas spalvainie lidoņi, pirmkārt, adresē citiem savas sugas tēviņiem pavasarī, lai paziņotu, ka ir aizņēmuši potenciālo ligzdvietu (sak`, konkurenti netiek gaidīti!). Spēja akustiski zīmīgi izpausties dota bezmaz tikai vīrišķajiem putnu īpatņiem, jo galvenokārt viņiem piešķirta funkcija sargāt ligzdošanas teritoriju.
Putnu tēviņu radītajai skaņai ir arī otrs uzdevums – tā aicinoši informē partnerus meklējošas mātītes, kurp viņām doties.
Zīdītājiem jeb zvēriem tāpat kā putniem ārēja dzimumatpazīstamība nav visiem līdzvērtīga. Teiksim, lai cilvēks noteiktu kāda kukaiņēdāja vai grauzēja dzimumpiederību, viņam ir šis kustonis vai nu jānoķer, vai vismaz kādu laiciņu nemanīti jānovēro. Ārēji visi ir tik līdzīgi! Tāpat – zaķi. Un abu dzimumu plēsīgie zvēri ir līdzīgi. Vīrišķie gan parasti lielāki.
Ziņu par savu dzimumpiederību zvēri cits citam nodod ne vien ar ķermeņa veidolu, tā izmēru, bet arī ar specifisku smaržu, ar skaņu un ar ķermeņa kustību valodu.
Raugoties uz pārnadžiem, īpaši ragainajiem, ir samērā viegli tikt skaidrībā – kuram kurš dzimums. Visu nepārprotami pasaka priekšā ragi un pat tikai izciļņi to augšanas vietās uz tēviņu galvas vai – pretēji – šo pazīmju trūkums mātītēm.
Aizraujoši stāsti par dabu
