Lielākā daļa no Latvijas ēdamajām sēnēm izmantojamas vienīgi pēc termiskas sagatavošanas.
Pie nedaudzajām svaigā veidā droši ēdamajām sēnēm pieder pūpēžu klases sēne – zemestauki, precīzāk sakot, parastie zemestauki. Tomēr cilvēki zemestaukus ievāc nevis vienkāršai apēšanai, bet galvenokārt, lai izmantotu slimību profilaksei un dziedniecībā.
Latvijā diemžēl tūkstošiem cilvēku gadā nomirst audzēju dēļ. Desmitiem tūkstoši cīnās ar onkoloģiskajām saslimšanām. Daļa vēža slimnieku bieži vien ķeras pie katra salmiņa. Starp šādiem "salmiņiem" nereti nokļūst arī zemestauki.
Šīs sēnes izsenis (jau tad, kad par audzējiem cilvēki vēl pat nenojauta) bijušas populāras ne vienas vien tautas medicīnā, jo tiešām satur vairākas veselībai vērtīgas vielas. Vēl aizvien ir izplatīts viedoklis par zemestaukiem piemītošu ļoti plašas ārstnieciskās iedarbības spektru, tāpēc tos joprojām mēdz pielīdzināt brīnumlīdzeklim, kas spēj uzveikt ne vien audzējus, bet arī hepatītu un pat HIV, nemaz nerunājot par dažādām citām vīrusu izraisītām slimībām (teiksim gripu, herpes) un daudzām neinfekciozām kaitēm.
Tomēr noteikti jāakcentē: lai cik spēcīga būtu kāda vēža vārdzināta cilvēka ticība zemestauku brīnumspējām, ar šīm sēnēm nevajadzētu pat mēģināt aizstāt modernos farmakoloģiskos preparātus, staru terapiju, ķīmijterapiju, operāciju un citus klasiskās medicīnas līdzekļus.
Diezin vai zemestauki paši par sevi spēj pilnīgi uzveikt vēzi, tomēr tie varētu būt noderīgs papildlīdzeklis, kas spēcina imūnsistēmu, ceļ organisma aizsargspējas vai vismaz izraisa placebo efektu.
Jāpiebilst, ka arī oficiālajā farmakoloģijā no šīm sēnēm dziedniecībai ražo preparātus (tinktūras, želejas, krēmus).
Kur tie aug?
Latvijā parastie zemestauki sameklējami visvisādās kokiem apaugušās vietās, tomēr pārsvarā mežos, pirmkārt, auglīgos mežos. Tie atrodami no jūnija līdz pat novembrim.
Ikviens zemestauku augļķermenis savas attīstības procesā iziet divas stadijas. Pirmajā stadijā, kas parasti norit augsnes virskārtā, tas ir vairāk vai mazāk lodveidīgs, apakšpusē diegveidīga izauguma vai vairāku izaugumu savienots ar augsnē apslēpto sēnes mikorizu. Olas stadijā augļķermeni viscaur apņem plāns, elastīgs, balts vai netīri balts apvalks. Zem apvalka atrodas neliels, puscaurspīdīgas, želejveidīgas vielas slānis, kas apslēpj nākamās – otrās – attīstības stadijas aizmetni.
Zemestauku augļķermeņi ir ievācami tieši tad un vienīgi tad, kad atrodas šajā olas stadijā. Tie aug visbiežāk pa vienam, nereti pa diviem līdzās, taču var būt izauguši arī vairāki cieši jo cieši blakus.
Apaļajam veidojumam sasniedzot noteiktu brieduma pakāpi, tā apvalks virspusē pārplīst un notiek zīmīgas pārvērtības – sākas otrā zemestauku attīstības stadija: augļķermenis strauji pārtop no olas par fallu.
Sākumā plīsuma vietā izspraucas un ātri aug augšup dobs, cilindrisks, dzeltenbalts vai balts, porains veidojums – tā saucamais receptākuls, kura galotnē pēc tam izvēršas zvanveidīga "micīte", kas pārklāta ar gļotainu, olīvzaļu vielu, dēvētu par glebu. Zem tās attīstās sēnes sporas. Gleba izstaro spēcīgu pūstoša līķa aromātu.
Otrajā stadijā zemestauku augļķermenis līdzinās zīdītāju dzimumloceklim. Tādēļ savulaik holandiešu botāniķis Peresedons šai sēnei piešķīris zinātnisko nosaukumu Phallus impudicus, kas latīniski nozīmē "dzimumloceklis nekaunīgais".
Sēņotājiem zemestauku lasītājiem jāatceras: lai viņu sarūpētās "olas" grozos vai pat ledusskapjos neturpinātu attīstīties tālāk un nepārtaptu dziedniecībā nederīgos, smakojošos "fallos", ieteicams ievākto drīz jo drīz kaut kā apstrādāt. Ja tomēr paredzēts "olas" zināmu laiku uzglabāt svaigas, tajās uzreiz pēc atrašanas jāiegriež – apakšpusē krusteniski pāri vietai, no kuras atiet sēņotnes savienotājdiegi.
Receptākula stadijā zemestauki diezin vai var šķist apetītelīgi cilvēkiem. Toties daudziem kukaiņiem, pirmkārt maitēdājiem (bet ne tikai!), tie ir neatvairāms kārums. Falla micīti sedzošā gleba no insektu viedokļa tik saldeni smaržo – kā veca maita!
Kukaiņi, rosīdamies uz falla micītes, netīši savāc zemestauku sporas. Tādējādi insekti negribot top par nozīmīgākajiem šo sēņu izplatītājiem. Agrāk vai vēlāk gleba tiek kukaiņu apēsta. Rezultātā receptākula micīte vienmēr paliek plika un parasti balta.
Iepazīsti sēnes!
