Līdz šim valdošajam pieņēmumam, ka vidē nonākusi plastmasa sadalīsies 400 vai 500 gadu laikā, nav pamata. Pēdējie pētījumi liecina, ka, atkarībā no polimēra veida, plastmasa līdz galam nesadalās. Tā apkārtējā vidē turpina cirkulēt sīkā mikroplastmasas vai nanoplastmasas veidā.
Ja palūkojamies nepilnu desmit gadu senā statistikā, tad tā liecina, ka vidēji ikviens Eiropas iedzīvotājs gadā izmanto ap 200 plastmasas maisiņu, no kuriem lielākā daļa tiek lietoti tikai vienu reizi, bet kopumā ik gadu Eiropas Savienībā tikuši izmesti astoņi miljardi plastmasas maisiņu.
Kamēr pie mums vēl pagaidām aizliegti tikai vienreizlietojamie plastmasas šķīvji, salmiņi, dzērienu maisāmie un ausu bakstāmie kociņi, tikmēr līdere plastmasas maisiņu apkarošanā, izrādās, ir Āfrika.
Piemēram, Kenijā par videi nedraudzīgo maisiņu izmantošanu, ražošanu vai importu var piešķirt naudas sodu un līdz pat četriem gadiem cietumā, bet Tanzānijas valdība izdevusi oficiālu paziņojumu, kas attiecas arī uz ceļotājiem – dodoties uz šo valsti, ieteicams izvairīties no plastmasas maisiņu izmantošanas, turklāt tas attiecas arī uz bagāžā iepakotajām lietām, šeit aizliegts importēt, eksportēt, ražot, pārdot, uzglabāt, piegādāt un izmantot plastmasas maisiņus.
Inta Dimante-Deimantoviča gandrīz desmit gadus bijusi Norvēģijas Dabas izpētes institūta pētniece, un viņas interešu lokā bijušas arktiskās saldūdens ekosistēmas, to izmaiņas klimata pasiltināšanās ietekmē, zooplanktona un vēžveidīgo pētniecība. Zinātniece vadījusi arī ekspedīcijas uz Norvēģijai piederošu arhipelāgu Arktikā – Svalbāru. Šobrīd Intas Dimantes-Deimantovičas uzmanības centrā ir antropocēnā laikmeta modernais piesārņojums – mikroplastmasa Latvijas saldūdeņos.
Mikroplastmasa ir plastmasas daļiņas līdz pieciem milimetriem, kas izmēra dēļ viegli nonāk apkārtējā vidē, bet caur barības ķēdi nonāk atpakaļ arī cilvēku organismos.
Tās radītais piesārņojums kļūst arvien aktuālāks, jo nonāk upēs, ezeros, jūrās un okeānā, kur sīkās plastmasas daļiņas iekļūst dzīvnieku organismos un tālāk arī pārtikas ķēdē, radot nopietnas bažas par tā ietekmi uz cilvēku un citu dzīvo organismu veselību.
"Mikroplastmasas tēma ir ļoti specifiska un kompleksa problēma, kas maina savu esamību atkarībā no tā, kas ir tās sastāvā un kur tā atrodas," skaidroja Dimante-Deimantoviča.
Kad plastmasa parādījās tirgū, tas bija lielisks materiāls, ko visi uztvēra ar lielām gaidām un sajūsmu. Tobrīd neviens nepadomāja, kur tas viss paliks. Tas, kas ir prom no mūsu acīm, to mēs neuzskatām par savu problēmu, skaidroja pētniece.
Šobrīd plastmasa rada lielas problēmas, jo tā spēj sadalīties ārkārtīgi sīkos gabaliņos.
Pēc šī brīža klasifikācijas par mikroplastmasu tiek dēvēta tāda plastmasa, kas ir izmērā līdz pieciem milimetriem vai mazāka. Plastmasas gabalus, kas ir izmērā līdz dažiem mikrometriem vai mazāki, dēvē par nanoplastmasu.
Lielu daļu mikroplastmasas mēs ar aci neredzam. Tie ir sintētiskie putekļi no apģērba, mēbelēm, no dažāda veida sadzīves priekšmetiem, kas laika gaitā nogurst un no kuriem sāk atdalīties mazas daļiņas, skaidroja Dimante-Deimantoviča.
Lai plastmasai piešķirtu konkrētas īpašības, ražotāji mūsdienās pievieno dažāda veida vielas. Šīs vielas, tostarp krāsvielas, var būt toksiskas, kancerogēnas un kaitīgas cilvēka un citu dzīvo organismu veselībai. Jo mazākas plastmasas daļiņas, jo vieglāk tās pāriet nākamajā ekosistēmas līmenī.
LHEI ir viens no partneriem Eiropas amatierzinātnes kampaņā "Plastic Pirates – Go Europe!" ("Plastmasas pirāti – uz priekšu, Eiropa!"), kuras mērķis ir īstenot plastmasas atkritumu monitoringu upju krastos un mikoroplastmasas paraugu ievākšanu. Tajā iesaistīties tiek aicināti arī 8.–12. klašu skolēni. Ievākto materiālu analizēs zinātnieki un pēc tam sniegs ieskatu rezultātos.
Dimante-Deimantoviča uzsvēra, ka, lai zinātu, ar ko ir jācīnās, vispirms ir jāsaprot, kas tas ir un cik lielos daudzumos ir sastopams. Šobrīd ir gana datu, kas uzrāda, cik daudz mikroplastmasas ir Baltijas jūrā, cik ir līcī un cik daudz jūras nogulumos. Pētītas ir arī Latvijas lielākās upes un pludmales smiltis. Šobrīd tiek aktīvi strādāts pie tā, lai saprastu, cik daudz mikroplastmasas caur notekūdeņiem nonāk Baltijas jūrā.
Pētniece gan atzina, ka cīņa pret mikroplastmasu savā ziņā ir cīņa ar vējdzirnavām. Šobrīd ļoti aktīvi tiek strādāts pie tā, lai meklētu jaunus risinājumus, bet plastmasa tirgū turpina dominēt.
Tiek veikti arī dažādi eksperimenti un radītas inovācijas, lai mikroplastmasu no vides savāktu atpakaļ, bet tādas metodes, kas izglābs pasauli, šobrīd nav.
"Tas, ko mēs varam darīt, mēs varam domāt par nākotni, cik mēs ilgtspējīgi vispār patērējam plastmasu kā materiālu, jo ir noteiktas jomas un nozares, kurās plastmasas patēriņš nesamazinās, piemēram, medicīna. Ir jomas mūsu katra personīgajā dzīvē, kurās mēs noteikti plastmasu varētu patērēt mazāk. Viss ir mūsu rokās, kā būs tālāk," uzsvēra Dimante-Deimantoviča.
