Kurzeme savu nosaukumu ieguvusi no kuršiem, bet līdz ar kuršiem vēsturiski Kurzemē ir vairāki citi elementi, kas nav vēlāku laiku ienācēji, bet bijuši šeit vēl pirms kuršiem. Tas ir somugriskais elements Kurzemes ziemeļos, kuru pazīstam kā lībiešus, kas Kurzemē saglabājas ilgāk nekā Vidzemes pusē.
Kurzemē nepārprotami klāt ir bijuši arī skandināvu vikingi, lai gan tā joprojām zināmā mērā ir vēstures mīkla.
"Savā laikā pētot pamata iedzīvotājus, tika konstatēts, ka zem līnijas, kas iet caur Kuldīgu uz ziemeļiem, pārsvarā visās jomās ir lībiskās iezīmes, un tikai uz dienvidu pusi pārsvaru ņem kursiskās iezīmes," norādīja Ventspils muzeja darbiniece Ingrīda Štrumfa.
"Tātad šeit tas lībiskais elements ir spēcīgs. Mēs tomēr elementāri zinām, ka lībieši šeit ir bijuši pirms baltiem. Un tie ir balti, kas "uznāk viņiem virsū" un viņus izstumj. Bet, par skandināviem runājot, ir neapšaubāmi atsevišķi skandināviski atradumi arī mūsu novadā. Ir, kā mēs zinām, piemēram, velna laivas Kurzemes ziemeļos," viņa stāstīja.
Turklāt šī tautu dažādība savā ziņā divās daļās sadalījusi visu Kurzemi.
"Man pat gribas teikt, ka Kurzeme, un tūdaļ izskanēs viena nepopulāra tēze, nu nekad kā vienota vēsturiska telpa nav sevi sajutusi – kā viena vēsturiska zeme," uzsvēra Vijups.
"Administratīvi jā, bet, man liekas, ka visos pārskatāmajos gadsimtos ir bijis sadalījums Kurzemes ziemeļdaļā un Kurzemes dienviddaļā, tātad tā kursiski baltiskā pasaule un tā somugriskā pasaule nodalās. Šis sadalījums eksistē, manuprāt, līdz pat mūsdienām. Es vēl teiktu, ka šodien pa vidu ir vēl kaut kāda Viduskurzeme ar savu suitisko skatījumu, kas varbūt vēlākos laikos ir radies.
Ir tā, ka ziemeļkurzemnieks, nu, ar grūtībām saprot, izjūt, uztver to, kas ir Dienvidkurzeme un kas ir dienvidkurzemnieks," viņš skaidroja.
Turpinot stāstīt par aizvēstures posmu, Vijups atzina, ka tomēr esot diezgan maz skaidrības par to, kas visā Kurzemē noticis mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī.
"Tagadējās Latvijas dienvidrietumu stūrītis – tā ir kuršu pasaule, un lielākā daļa kuršu tomēr ir Lietuvas teritorijā. Un tad viņi pakāpeniski virzās uz ziemeļiem, nonākot šeit, pie Ventas, kaut kur 11. gadsimta pusē, 12. gadsimtā, atspiežot vai asimilējot vietējos iedzīvotājus, tos, kurus šobrīd arheoloģiski apzīmējam ar jēdzienu "Baltijas somi"," viņš stāstīja.
Savukārt lībiešu zvejniekciemi pirmo reizi tiek minēti vien 14. gadsimtā, kad ar dēļu laivām un tīkliem var sākt izmantot jūru. Tāpat par senajiem laikiem klīst dažādi nostāsti, kas līdz pat šai dienai nav apstiprināti.
"Mani vienmēr ļoti amizē, ka kuršiem, kā jau mums visiem gribas uztaisīt to vēsturi tādu cildenāku, un tad ir [nostāsti] par tiem dāņiem, kas lūdzās baznīcā, lai tie kurši viņiem neuzbrūk," stāstīja Štrumfa, smejoties, ka viņas zviedru draugi, vēsturnieki arī pēc izprašņāšanas atzinuši, ka savu mūžu šādus nostāstus neesot dzirdējuši.
Savukārt jaunie laiki, 20. gadsimts, Kurzemei zīmīgs ar lielo bēgļu skaitu, no kuriem liela daļa pāri jūrai netiek un paliek Latvijā.
"Šeit tādā veidā tiek uzlabots vietējās sabiedrības kultūras līmenis, jo tie ir mūziķi, vēl šis un tas. Ventspils Otrā pasaules kara laikā ir diža kultūras pilsēta, kur pa ielām staigā [Kārlis] Skalbe, un tas neizbeidzas 9. maijā, jo atsevišķi cilvēki šeit arī paliek," skaidroja Štrumfa.
Padomju laikā toties sākas lielo ostu būves, līdz ar tām pieaug arī iedzīvotāju skaits.
"Tā sauktie padomju laiki saistās arī ar pierobežas zonas statusu, un tas, ka savā ziņā Latvijai viena liela teritorija, 20 kilometri no jūras, tā ir tāda nezināmā pasaule. No vienas puses, protams, tas ir briesmīgi, kas notiek ar šiem zvejnieku ciemiem un vispār piekrastes apdzīvotību, bet, no otras puses, šī dabas neskartība, kas saglabāta, ir pateicoties šai robežjoslai," norādīja Vijups.
