Kā vairumam Latvijas novadu, arī Latgalei ir acīmredzama saistība ar vienu no senlatviešu ciltīm jeb pirmtautām – latgaļiem. Turklāt vēsturisko laiku sākumā, 13. gadsimtā, latgaļi hronikās fiksēti ne tikai šodien zināmajā Latgales teritorijā, bet arī lielākajā daļā Vidzemes.
"Latgalieši noteikti vismaz teorētiski ir latgaļu pēcnācēji. Gadsimtu garumā, protams, ar dažādiem uzslāņojumiem, bet arī Vidzemes iedzīvotāji ir savā ziņā latgaļu pēcnācēji," norādīja Malahovskis.
Viņš skaidroja, kā jēdzieni Latgale un latgaļi lielā mērā jaunā kvalitātē tika pasniegti tikai pēc Otrā pasaules kara latgaliešu emigrācijas inteliģences aprindās, kas sevi konsekventi sāka dēvēt par latgaļiem, tā apzīmējot sevi kā īstos latgaļu pēcnācējus.
"Savukārt arheoloģiskie dati saka un savulaik arī antropoloģe Raisa Deņisova rakstīja, ka Vidzemes latgaļi un Latgales tagadējā teritorijā dzīvojošie latgaļi tomēr antropoloģiski drusku ir atšķirīgi, jo
Vidzemē dzīvojošie ienāca vairāk no dienvidiem, no Lietuvas teritorijas, savukārt Latgales teritorijā dzīvojošie vairāk no dienvidaustrumiem – no Baltkrievijas teritorijas," stāstīja Malahovskis.
"Katrā gadījumā arheoloģiskais materiāls arī parāda to, ka kopumā latgaļu kultūra vairāk līdzinājās leišu kultūrai, nekā, pieņemsim, kuršu, bet, cik lielas atšķirības starp abām ciltīm bija pirms vācu krustnešu ienākšanas, to diezgan sarežģīti pateikt pēc arheoloģiskā materiāla," viņš atzina.
Arī vēlākos laikos, piemēram, Livonijas periodā, informācijas par Latgali un latgaliešu kultūru ir samērā maz.
"Tad Latgales teritorija tīri stratēģiski vairāk kalpoja kā teritorija aizsardzībai pret austrumslāviem. Te ordenis būvēja pilis, cietokšņus. Livonijas laikā Latgalē nebija nevienas pilsētas, tā bija sava veida bufera zona aizsardzībai daļēji no leišiem, bet arī no krivičiem un austrumslāviem," skaidroja Malahovskis.
Savukārt lielākās atšķirības un nošķirtību starp Latgales un Vidzemes teritorijām ieviesa tā sauktais poļu–zviedru karš, pēc kura Latgale pilnībā tika iekļauta Polijas–Lietuvas valstī, kamēr Vidzeme Zviedrijas sastāvā baudīja koloniālas tiesības.
"Vidzemē saglabājās vietējās iestādes, vācu muižniecība, dzimtbūšana. Latgales gadījumā tas tā nebija, un tas, manuprāt, ir būtiskākais moments, jo pēc tam seko Krievijas impērijas laiki, un tieši šis faktors nospēlēja izšķirošo lomu, ka Latgale netiek iekļauta Baltijas guberņu sastāvā, bet ir Vitebskas guberņas sastāvdaļa," skaidroja vēsturnieks.
Tas nozīmē, ka arī saimniekošanas veids Latgalē atšķīrās, jo Polijas–Lietuvas valstī saimniekoja ciemos jeb sādžās un zemi saimnieki sadalīja pēc poļu tradīcijām visiem dēliem vienādā daudzumā, kamēr pārējā Latvijā to mantoja vecākais dēls.
Tas nozīmē, ka, mainoties paaudzēm, zemes Latgalē katram saimniekam kļuva arvien mazāk un izveidojās tā saucamā sādžu jeb šņoru sistēma, kādā ģimenēm bija ļoti grūti pārtikt.
Turklāt Latgalē iesakņojās arī reliģiskas atšķirības – šajā novadā vairāk kā jebkur citur dominēja katoļticība, kas savā ziņā kļuva par domāšanas veidu, jo cilvēki pilnībā paļāvās uz baznīcu.
Šo īpašību arvien vēl ļoti izteikti var just latgaliešu kultūrā, vērtēja Latgales kultūras ziņu portāla "Lakuga.LV" vadītāja Edīte Husare. Viņa pauda, ka vismaz sajūtu līmenī latgaliešiem – vairāk nekā citur – ir mazliet nogaidoša attieksme pret jaunām lietām.
"Tas, ko mūsdienās vēl arvien diezgan tomēr jūt, ir katoļticība. Kaut gan mana un jaunāka paaudze noteikti vairs nav tādi aktīvi praktizējoši katoļi, bet vienalga tā pakļāvība, paļaušanās uz kādu, kas izdarīs, kas atnāks un paveiks kaut ko, joprojām ir – mēs paši neesam tik apņēmīgi," Husare vērtēja.
"Vienlaikus latgaliešiem ir enerģija, ir spīts.
To pierāda kaut vai tas, ka latgaliešiem ir savas kultūras gada balva "Boņuks". Tomēr tā identitāte, kas nāk caur reģionu pamatā, ir bijusi tik stipra, ka mums vajag sevi apliecināt, parādīt citur," viņa piebilda.
Horeogrāfs, Deju svētku virsvadītājs Ilmārs Dreļs uzsvēra, ka šo enerģiju un dinamiskumu Latgalē, iespējams, radījusi etnisko minoritāšu dažādība – nav noslēpums, ka latgalieši ir atvērtāki un brīvāki, nekā, piemēram, kurzemnieki vai vidzemnieki.
"Daudziem ir jautājums, kāpēc, piemēram, latgaliešu dejas ir jautrākas un nedaudz citādāk izskatās. Es vienmēr esmu teicis, ka Latgalei pāri gājušas daudzas tautības un ka Latgalē ar to visu ir sadzīvojuši un paņēmuši no tā labāko. Līdz ar to tā atšķiras no visas pārējās Latvijas, piemēram, temperamenta ziņā," vērtēja Dreļs.
