Šogad aprit 80 gadi, kopš 1936. gada 12. martā Ministru kabinets pieņēma “Likumu par valsts prezidenta amata izpildīšanu” un tā paša gada 11. aprīlī, beidzoties Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvarām, Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar Ministru kabineta akceptu kļuva arī par Valsts prezidentu, tādējādi apvienojot savā personā divus amatus.
Vēsturnieks Ilgvars Butulis uzsver, ka Ulmaņa režīms bija gana sarežģīts un to nevar vērtēt viennozīmīgi. Līdzās no šodienas viedokļa nedemokrātiskajām metodēm, pieauga nacionālisms, ekonomiskā un kultūras dzīves attīstība.
Vēsturnieks uzskata, ka Kārli Ulmani vispareizāk būtu raksturot kā cilvēku, kas izpilda prezidenta pienākumus.
Vai Ulmanis būtu tiesīgs saukties par valsts prezidentu? Daļa juristu sliecas teikt skaļu “nē”, un tam varētu piekrist arī vēsturnieki.
Vēsturnieks Juris Ciganovs uzskata, ka juridiski droši vien nebūtu pareizi saukt Kārli Ulmani par prezidentu. Viņu varētu saukt - Valsts un ministru prezidents. Izraut viņu Latvijas vēstures mēs nevaram, de facto viņš bija prezidents, bet juridiski - tas ir jautājums, klāstīja Ciganovs.
Sociālatropologs Klāvs Sedlenieks vairākkārt norādīja, ka, viņaprāt, Ulmanim nebūtu jābūt pieminētam Latvijas Republikas prezidenta mājaslapā starp prezidenta priekšgājējiem līdzās Jānim Čakstem un pārējiem Valsts prezidentiem, kas tikuši likumīgi ievēlēti saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi.
Svinīgajā Ministru kabineta sēdē, kas notika sakarā ar 11. aprīļa abu amatu apvienošanu, Ulmanis uzsvēra, ka tas neesot saistīts ar varaskāri vai “pārākuma iedomu”, bet ar “darbu, strādāšanu un atbildību” .
