“Viņš saslima un aizbrauca ārstēties uz galvaspilsētu, tur arī nomira. Daugavpils un Rīgas ebreju līderi sāka strīdēties, kur apbedīt rabīnu. Strīds tika izšķirts par labu Daugavpilij, taisnīgi nospriežot, ka pilsētā 38 gadus nokalpojušajam tur arī jāpaliek. Ceļā no Rīgas uz Daugavpili katrā stacijā vilcienu ar Meira Simhas mirstīgajām atliekām sagaidīja ebreju kopienu pārstāvji. Visa ebrejiskā Daugavpils sēroja, bērēs, par spīti lietum, piedalījās turpat visi pilsētas ebreju iedzīvotāji. No pulksten četriem pēcpusdienā sēru dēļ bija slēgti visi ebreju veikali. Cietoksnī dislocētā garnizona ģenerālis piešķīra karavīrus kārtības sargāšanai un goda izrādīšanai nelaiķim rabīnam,” Rus.lsm.lv stāsta vēsturnieks, muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” izveidotājs un direktors Josifs Ročko.
Kacs-Kagans Meirs Simha Ha-Kohens dzimis 1843. gadā Viļņas guberņā (tagadējā Lietuvā). Bijis tipisks brīnumbērns – septiņu gadu vecumā zinājis traktātus no Talmuda, bet desmit gadu vecumā jau aizrādījis dažiem talmudistiem. “Ir leģenda, ka māte, kad bijusi stāvoklī, sniegusi finansiālu palīdzību trūkumā esošam rabīnam, un viņš svētījis sievieti, sakot, ka dēls būs gudrais un ebreju tautas apgaismotājs,” saka Ročko.
Nav īsti skaidrs, kur Meirs Simha mācījies. Ir versija, ka viņš bijis autodidakts. Pēc apprecēšanās viņš vairāk nekā 20 gadu dzīvojis Bjalistokā Polijā. 1886. gadā saņēmis piedāvājumu kļūt par Dinaburgas rabīnu un ieņēmis šo amatu līdz pat savai nāvei.
Drīz pēc atbraukšanas uz Dinaburgu rabīnam bijis nopietns pārbaudījums. “Pavasarī uz Daugavas pie pilsētas izveidojies ledus sastrēgums. Milzīgie ledus blāķi nopostījuši vairākus ciemus Dinaburgas apkārtnē, aiznesuši tiltus, kas bijuši uzbūvēti pāri upei. Krācošie ūdeņi pietuvojušies lielajam dambim, kas aizsargājis pilsētu. Sestdienas rītā lūgšanas vidū sinagogā ieskrējuši pārbijušies ebreji un pavēstījuši, ka ūdens jau pārrauj dambi. Meirs Simha ātrā solī devies pie upes, un kopiena viņam sekojusi. Viņš uzkāpis uz dambja, vērsies ar lūgšanu pie Visaugstākā. Tajā pašā brīdī ledus uz upes sācis plaisāt un ar lielu dārdoņu pārvietoties lejup pa upi, un ūdens no dambja atkāpies. Visi iedzīvotāji – gan ebreji, gan neebreji – uzskatījuši, ka viņu acu priekšā noticis pilsētas glābšanas brīnums,” raksta Ročko savas grāmatas “Знаменитые евреи Латгалии” (“Slavenie Latgales ebreji”) pirmajā daļā.
Rabīns bijis ļoti populārs ebreju vidū kā padomdevējs. Saglabājies stāsts par to, kā viņš izglābis jaunu ebreju, kurš ticis apsūdzēts jaunas polietes, poļu ksendza ekonomes, izvarošanā. Pārliecinājies, ka jaunietis pat nezina, kā izskatās viņa “upuris”, kas, visdrīzāk, bija sagrēkojusi ar savu saimnieku, Meirs Simha ieteicis tiesā atzīt piedzimušo bērnu un apsolīt audzināt viņu kā īstu ebreju, tostarp veikt apgraizīšanu. Izdzirdējusi šādus vārdus, māte atteikusies no versijas par izvarošanu un sākusi kliegt: “Neparko neatdošu svētā tēva dēlu kraupainajam žīdam!” Ksendzam ticis atņemts amats, cilvēki, kas bija sašutuši par ebreja “noziegumu” un jau gatavi sarīkot grautiņu, nomierinājušies, savukārt ebreji kārtējo reizi slavējuši sava rebes gudrību.
1911. gadā Meirs Simha strādājis Iekšlietu ministrijas komisijā Sanktpēterburgā, kas pētījusi ebreju sadzīves jautājumus Krievijā. Rabīns Pirmā pasaules kara gados atteicies atstāt Dvinsku, lai gan viņu ļoti lūguši to darīt drošības apsvērumu dēļ. “Kamēr pilsētā paliks deviņi ebreji, es būšu desmitais minjanam. Pēdējā ebreja Dvinskā liktenis būs mans liktenis,” viņš teicis.
Lielinieku valdīšanas laikā Meirs Simha arestēts, taču drīz vien atbrīvots. “Pēc vienas versijas, ebreji savākuši tūkstošiem parakstu rabīna atbalstam, un lielinieki sadzirdējuši “tautas balsi”. Starp tiem, kuri parakstījušies, bijuši arī neebreji, viņi cienījuši šo taisnīgo un gudro vīru. Cita versija vēsta, ka par Meiru Simhu iestājies kāds komisārs latvietis, kurš paziņojis – rabīns palīdzējis dažādu tautību cilvēkiem un ne ar kādu pretlielinieku propagandu nav nodarbojies,” stāstījumu turpina muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” vadītājs.
Meirs Simha dzīves laikā izdevis vairākas grāmatas, komentējot Toru un Maimonīda sacerējumus; virkne darbu ieraudzījuši dienasgaismu pēc rabīna nāves. Diemžēl daudzi rokraksti gājuši bojā Otrā pasaules kara laikā.
Rabīna piemiņai Daugavpilī un Grīvā, kas tolaik bija patstāvīga pilsēta, tika izveidotas bezprocentu krājaizdevu sabiedrības. 30. gados ar pilsētas varas iestāžu atbalstu tika uzbūvētas sinagoga un garīgā skola ješiva, kam tika dots Meira Simhas vārds. 70. gados tādas ješivas parādījās Izraēlā, ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Dienvidāfrikas Republikā, Austrālijā.
Vecā ebreju kapsēta Daugavpilī, kur atdusējās Meirs Simha, 70. gados tika iznīcināta, taču pēc ebreju kopienas lūguma daļa apbedījumu tika pārcelti uz tā dēvēto komunālās kapsētas ebreju sekciju.
Pirms gadiem pieciem muzejs “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” no Rīgas muzeja “Ebreji Latvijā” saņēma dāvanu – trīs portretus, tajos redzami rabīni, kuru dzīve bija cieši saistīta ar Daugavpili. Tie ir Meirs Simha, Rogačovers un Ābrams Īzaks Kūks (1865–1935), dzimis Grīvā, radījis reliģiskā cionisma filozofisko skolu, bijis pirmais Palestīnas aškenazu virsrabīns. Portretu autors ir mūsdienu izraēliešu un amerikāņu mākslinieks Timurs Caku.
