Filmā “Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949. gada 25. marts?” stāsta par deportācijas iemesliem, rāda izsūtījuma vietas Sibīrijā.
Filmas režisore Dzintra Geka LTV raidījumā “Rīta Panorāma” atzina, ka viņa turpina vākt materiālus par šo laiku, jo šie notikumi attālinās, bet viņa pārstāv nākamo paaudzi, kurai par tiem ir jāstāsta. Dzintra Geka atklāja personisku stāstu: “Mans tēvs un māte slēpās bunkurā mežā 1949. gada martā. Varētu teikt, ka es piedzimu pēc deviņiem mēnešiem – 1950. gada janvārī. Es ļoti labi atceros bērnību, atceros tos tukšos laukus, atceros tās mājas, atceros, ka nebija bērnu, atceros, kā es viena pati gāju uz skolu septiņus kilometrus cauri mežiem.
Man liekas, ka ir ļoti svarīgi pētīt un stāstīt šīs atmiņas, jo ir jau vairākas paaudzes, kuras neko par to nezina.”
Filmas pieteikumā teikts:
“Deportācija 1949. gada 25. martā bija daļa no liela plāna, kura mērķis bija mūsu nācijas intelektuālās, politiskās un saimnieciskās elites iznīcināšana.
Tas bija plāns, kā tautu padarīt vieglāk kontrolējamu – nocērtot tai galvu. Otra plāna daļa bija cilvēku iebaidīšana, lai varētu veikt kolektivizāciju. Vienmēr varēja piedraudēt: “Vai tu vēlies nokļūt Sibīrijā?” Pēc 1949. gada deportācijas daudzi bija pārliecināti, ka uz Sibīriju izvedīs visus latviešus un šai akcijai sekos citas. Šīs sajūtas līdz galam nepameta Padomju Latvijā dzīvojošo apziņu vēl ilgi. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku.
Daudzi no deportētajiem mira, citi pavadīja garus un mokošus gadus Sibīrijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību. 1949. gada deportācijas savā ziņā bija pat nežēlīgākas par 1941. gada deportācijām, jo katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns, bet katrs sestais – vecāks par 60 gadiem.
Katrai ģimenei bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg bagāžas. Tās savākšanai bija atvēlēta viena stunda. Tomēr dažkārt operatīvās grupas patvaļīgi saīsināja laiku uz 15 minūtēm vai mazāk. Bija gadījumi, kad karavīri, iznīcinātāji vai aktīvisti nodarbojās ar marodierismu, apzaga saimniecības izvešanas laikā vai arī jau deportēto ģimeņu mājas. Latvieši tika izsūtīti uz Amūras, Tomskas un Omskas apgabaliem. Pēc ierašanās nometinājuma vietā par katru izsūtīto, kurš bija sasniedzis 16 gadu vecumu, tika aizpildīta anketa. Viņiem visiem bija jāparakstās par to, ka, saskaņā ar 1948. gada 26. novembra dekrētu, viņi ir izsūtīti uz mūžu. Par bēgšanu no nometinājuma vietas varēja sodīt ar 20 gadiem katorgas darbos.
