Sadaļas Sadaļas

Staļina nāves ceļš – «503. būve». Dokumenti un fotogrāfijas

Saļehardas-Igarkas dzelzceļa līnijai vajadzēja savienot dažādas apdzīvotas vietas un objektus padomju Arktikā. Trīs līnijas posmus cauri mūžīgajam sasalumam un tundrai sāka būvēt 1947. gadā. Būvniecības aktīvākajā brīdī tur bija nodarbināti līdz 80 tūkstošiem cilvēku, no kuriem pārliecinošs vairākums bija lēģeros ieslodzītie, izsūtītie un nosacīti atbrīvotie. 1954. gadā – pēc Staļina nāves – projekts faktiski tika pamests.

Par Staļina nāves ceļu dēvētā dzelzceļa līnija bija sadalīta iecirkņos ar nosaukumiem “501. būve”, “502. būve”, un "503. būve”. Gatavojoties 1949. gada deportāciju atceres dienai, Lsm.lv ASV Kongresa bibliotēkas fotoarhīvā atrada fotogrāfiju un dokumentu izlasi (tā cēlusies no Mūžīgā sasaluma muzeja Igarkā, Krievijā). Lielākā daļa no materiāliem nāk no iecirkņa “503. būve” un tā “galvaspilsētas” – stacijas ciemata Jermakovas.


Daži no materiāliem tieši attiecas uz 1949.–54. gadu: pats ciems, apsardzes cilvēku un izsūtīto kopbildes, ieslodzīto orķestris, kurš uzstājas ciema aktīvistiem (uzvalkus un kaklasaites pēc uzstāšanās nācās nodot noliktavā).

 Par "trieciendarbu" izdots goda raksts.

Darba uzskaites grāmata: normas pārpildīšana pietuvināja atbrīvošanai.

No avīžu izgriezumiem taisītas spēļu kārtis: ASV Kongresa bibliotēkas atsaucē teikts, ka apstākļi Jermakovā un apkārtējās nometnēs bija labāki nekā Gulaga sistēmā kopumā.

Krājumā redzamas arī dokumentu kopijas – saraksti ar cilvēkiem, kas atbrīvojami saskaņā ar 1953. gada Lavrentija Berijas amnestiju. Tajās, burtiski atverot dažas lappuses pēc nejaušības principa, Lsm.lv atrada ieslodzītos Ernestu Murkšu Friča dēlu, Kārli Boku Pētera dēlu un Juri Blēzi Jāņa dēlu.

Turpat arī cilvēku saraksti, kurus nolemts neatbrīvot – viņu vidū ir arī 1917. gadā dzimušais Jānis Gulbis Jāņa dēls, kurš notiesāts 1946. gadā, un 1910. gadā dzimušais Andrejs Kaudze Jura dēls, notiesāts 1947. gadā.

Gulbis bija atteicies ziņot, par ko saņēma 10 gadus pēc 58. panta 12. daļas (“neziņošana”).

Kaudzem bija piespriests tikpat ilgs termiņš par “sarunu” (58. panta 10. daļa, pretpadomju aģitācija un propaganda).

Aculiecinieku atmiņās piefiksēts stāsts par iepazīšanos ar Gunāru Nicusu Kārļa dēlu, kurš izsūtīts no Latvijas 1941. gadā. Izsūtīšanas laikā Gunāram bija vienpadsmit gadu. Spriežot pēc stāstītā, 1956. gadā viņš tika reabilitēts.

Pārējās fotogrāfijas tika uzņemtas vēlāk, kad sistēma pameta nometnes, pārsūtīšanas punktus,  ciematus, depo, tvaika lokomatīves un sliedes tur, kur sasniedza pavēle no Maskavas par darbu beigšanu un celtniecības iekonservēšanu.

Daži attēli uzņemti 60. gados, pārējie – 90. gados. Dažās bildēs redzami sašķiebušies, bet vēl nesabrukuši sargposteņu tornīši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt