1812. gada 7. septembrī apmēram 130 tūkstoši Napoleona Lielās armijas karavīru un apmēram 120 tūkstoši Krievijas armijas karavīru sadūrās grandiozā kaujā pie Borodinas ciema. Napoleonam izdevās piespiest krievus atkāpties, taču tā visdrīzāk bija Pirra uzvara – franči cieta tik smagus zaudējumus, ka nespēja iznīcināt bēgošo krievu karaspēku. Krievi savus zaudējumus visai drīz varēja kompensēt – Napoleonam šādas iespējas nebija. Tomēr uzvara pie Borodinas pavēra imperatoram ceļu uz Krievijas galvaspilsētu Maskavu, kuru steidzīgi pameta gan valsts iestādes, gan lielākā daļa iedzīvotāju. 14. septembrī Napoleona armijas avangards maršala Mirata vadībā iemaršēja pilsētā un pēcpusdienā ieņēma Kremli.
Jau tobrīd, pēc dažiem avotiem spriežot, pamestajā pilsētā šur tur pret debesīm cēlās ugunsgrēku dūmu stabi – pirmie briestošās katastrofas vēstneši.
Nākamajā dienā plašs ugunsgrēks bija apņēmis Kitaigorodu – seno tirdzniecības rajonu līdzās Kremlim; 1812. gada 16. septembrī liesmoja jau lielākā daļa Maskavas. Pilsētā sāka plosīties uguns viesulis, un imperators Napoleons, kurš iepriekšējā dienā bija apmeties Kremlī, bija spiests pamest caru rezidenci un steidzīgi pārcelties uz vienu no Piemaskavas pilīm.
Ir zināms, ka Maskavas ģenerālgubernators grāfs Rostopčins, atstājot pilsētu, pavēlējis uzspridzināt vai nodedzināt Kremli, citas nozīmīgākās celtnes, kā arī noliktavas un veikalus, kuros bija palikuši neizvesti krājumi. Saglabājušās franču virsnieku liecības vēsta par notvertiem dedzinātājiem un atrastiem degļiem. Tomēr ir visai ticami, ka bez vainas nav arī Lielās armijas karavīri, kuri apmetās visā pilsētā, kurināja pavardus un mēdza sakurt ielās sārtus. Pilsētā, kur lielākā daļa apbūves bija no koka un nedarbojās ugunsdzēsības dienests, pie tam septembrī, kas togad bija padevies samērā sauss un silts, ugunsgrēku izcelšanās bija tikai laika jautājums. Katrā ziņā degšana iesākās vienlaicīgi vairākās pilsētas vietās, un, kā savās atmiņās raksta franču ģenerālis de Kolenkūrs, izplatījās ļoti strauji.
Pēc Napoleona sakaušanas publicētajām Maskavas kartēm, kurās bija iezīmēti izdegušie rajoni, nepārprotami piemīt zināms propagandas elements.
Skatot karti, šķiet, ka neskarta palikusi labi ja sestdaļa caru galvaspilsētas. Postījumi dabā nebija tik graujoši. Tomēr visai konkrēti aprēķini liecina, ka ugunsgrēks varētu būt iznīcinājis vai bojājis līdz pat trim ceturtdaļām pilsētas ēku. Liesmās gāja bojā nozīmīgas kultūras vērtības, tai skaitā krievu 12. gadsimta eposa "Teiksma par Igora kauju" oriģinālais manuskripts un 15. gadsimta sākumā tapusī "Trīsvienības hronika". Tiek lēsts, ka ugunsgrēkā dzīvību zaudējuši apmēram divi tūkstoši smagi ievainotu krievu karavīru, kurus jau pieminētais grāfs Rostopčins aiz savas nevērības bija pametis likteņa varā.
