1939. gada 30. novembrī Padomju Savienība uzbruka Somijai.
Padomju spēku skaitliskais un bruņojuma pārsvars bija nospiedošs, un daļā somu sabiedrības izplatījās paniski noskaņojumi. Tomēr jau drīz izrādījās, ka Sarkanā armija ir slikti sagatavota, jo sevišķi karam ziemas apstākļos.
Dienvidos padomju uzbrukums atdūrās pret Mannerheima nocietinājumu līniju. Tālāk uz ziemeļiem – Karēlijā – somi negaidīja īpašu padomju aktivitāti, jo turienes biezie meži, cauri kuriem veda tikai nedaudzi šauri ceļi, nebija piemēroti plašām uzbrukuma operācijām. Tomēr arī šeit padomju virspavēlniecība izvērsa veselu 8. armiju, vairāk nekā 100 tūkstošus vīru. Tai pretī varēja stāties Somijas armijas 4. korpuss ar vairākas reizes mazākiem spēkiem. Tieši šeit somi svinēja pirmo pārliecinošo uzvaru šai karā – kaujā pie Tolvajervi ezera 1939. gada 12. decembrī.
Padomju spēku avangardā pa vienīgo ceļu, kas veda uz rietumiem, virzījās 139. strēlnieku divīzija, apmēram 20 tūkstoši vīru, kurus komandēja brigādes komandieris Nikolajs Beļajevs. Viņš bija diezgan pieredzējis virsnieks, Pirmajā pasaules karā uzdienējis līdz cara armijas štabskapteiņa pakāpei, pilsoņu karā pārgājis sarkano pusē un visu turpmāko dzīvi pavadījis Sarkanajā armijā. Sākotnēji viņa komandētā divīzija virzījās diezgan sekmīgi, ar trieciengrupām atsviežot nelielās somu vienības, kuras mēģināja to kavēt. Tomēr jau pēc dažām dienām, kolonnas avangardam apstājoties pie uzspridzināta tilta, izveidojās kilometriem garš sastrēgums, kas apturēja kā bruņutehnikas, tā apgādes transporta pārvietošanos. Šādā situācijā divīzijas avangards pie Tolvajervi uzdūrās somu aizsardzības pozīcijām, kuras šeit bija izveidojusi apmēram 4000 vīru lielā pulkveža Pāvo Talvelas atsevišķā kaujas grupa.
Brigādes komandieris Beļajevs, novērtējis situāciju, lūdza augstākstāvošā komandiera atļauju pāris dienas sagatavot uzbrukumu, taču saņēma atteikumu un pavēli uzbrukt nekavējoties. Divus bataljonus kaujas priekšvakarā viņš nosūtīja apiet somu flangu no ziemeļiem. Pēc divu dienu virzīšanās cauri mežiem pa pusmetru biezu sniegu, šie bataljoni tiešām nonāca somu aizmugurē, kur notika tā sauktā "Desu kauja".
Sarkanarmiešu rokās krita vairākas kara lauka virtuves ar nupat uzvārītu zupu ar desiņām, un viņi pārtrauca uzbrukumu, lai beidzot normāli paēstu.
Tikām somu pulkvedis Āro Pajari savāca simts cilvēku komandu no artilēristiem, vezumniekiem u.c. aizmugures vienībām, un pēkšņā nakts uzbrukumā izklīdināja skaitliski daudzkārt pārāko pretinieku.
12. decembrī sākās galvenais kaujas posms, turklāt uzbrukumā praktiski vienlaicīgi devās abas puses. Sarkanarmiešu skaitlisko pārsvaru nivelēja viņu vājās kaujas prasmes. Strēlnieki, bet jo sevišķi ložmetējnieki, šāva kur pagadās. Arī artilēristi vairāk tricināja gaisu, jo nebija izveidota uguns koriģēšanas sistēma. Tikām somu ložmetēji un lielgabali darbojās visai efektīvi. Padomju pulku štābi bija izvietojušies pārāk tuvu priekšējām pozīcijām, un vienā no tiem krita komandieris un vairums virsnieku, savukārt otru somi ieņēma, iegūstot visu dokumentāciju.
Palikuši bez vadības, sarkano pulki panikā bēga, pametot tehniku, vezumus un savus ievainotos.
Neko nelīdzēja arī 75. divīzijas nosūtīšana palīga 139. divīzijai, jo bēgošo panika inficēja arī šos palīgspēkus. Rezultātā fronte atvirzījās teju vai līdz robežai, kur arī palika līdz kara beigām.
