58. gadā pirms mūsu ēras par Romas impērijas Narbonas provinces vietvaldi jeb prokonsulu tika iecelts Gajs Jūlijs Cēzars. Viņš bija īstais vīrs īstajā laikā un vietā, kad viņa stratēģa redzējums, kaujas komandiera dotības un varas ambīcijas bija jaunās, ekspansīvās Romas impērijas pieprasītas.
Narbonas province aptvēra mūsdienu Francijas Vidusjūrai piegulošos apgabalus, un jaunais vietvaldis tūlīt meta skatus uz ziemeļrietumiem, kur dzīvoja vēl nepakļautas ķeltu ciltis, romiešu dēvētas par galliem.
Galli nebija vienoti – mēdza karot savā starpā un ar kaimiņos mītošajiem ģermāņiem un britiem, nereti varas cīņa notika arī cilšu iekšienē.
Cēzars prasmīgi īstenoja "skaldi un valdi" politiku, vienus padarot par saviem sabiedrotajiem, pret citiem vēršot nežēlīgu militāro spēku. Galli, zemkopji un gani, nevarēja mēroties kaujas prasmē ar disciplinētajiem, apmācītajiem un prasmīgi vadītajiem Romas leģioniem. Apmēram trīs gadu laikā romieši bija pakļāvuši visu Galliju – tagadējās Francijas un Beļģijas teritoriju. Pats Cēzars atstājis par to detalizētu liecību savā darbā "Piezīmes par Gallu karu".
Tomēr ne visi Gallijā bija gatavi samierināties. 52. gada pirms mūsu ēras pašā Gallijas vidienē uzliesmoja plaša sacelšanās, kuras priekšgalā nostājās gados jaunais arvernu cilts ķēniņš Verkingetorīgs. Brīdis šķita izdevīgs – Romā tieši tobrīd plosījās iekšējas jukas. Tomēr jaunais gallu ķēniņš nebija novērtējis savu pretinieku. Ātri šķērsojis ziemas sniegiem klātos Sevennas kalnus, Cēzars ieradās Gallijā un, strauji manevrējot, apvienoja izklaidus dislocētos leģionus. Verkingetorīgs labi saprata, ka frontālā kaujā gallu izredzes ir mazas, tāpēc izvēlējās pretinieka nokausēšanas un "izdedzinātās zemes" taktiku. Cēzara spēku straujie manevri neļāva vest līdzi lielas pārtikas rezerves, savukārt galli romiešu ceļā izpostīja sējumus, aizveda līdzi lopus, nodedzināja ciemus un pat pilsētas. Vienīgi biturīgu cilts vadoņi pārliecināja Verkingetorīgu saudzēt viņu galvaspilsētu Avarikumu, tagadējo Buržu, un tā izrādījās kļūda.
Romiešiem izdevās labi nocietināto pilsētu ieņemt un sagrābt tur lielus pārtikas krājumus. Romiešu uzbrukums Verkingetorīga galvaspilsētai Gergovijai beidzās ar neveiksmi un smagiem zaudējumiem. Bet tikpat neveiksmīgs un zaudējumiem bagāts bija Verkingetorīga mēģinājums sakaut atejošo pretinieku. Tad Verkingetorīgs atvilka savu karaspēku uz labi nocietināto Alēzijas apmetni; netālu no mūsdienu Dižonas. Ķēniņš, iespējams, cerēja atkārtot Gergovijas panākumu, taču romieši šoreiz uzsāka ilgu aplenkumu. Viņi izbūvēja ap Alēziju sarežģītu fortifikācijas sistēmu; tā bija vērsta gan pret apmetni, gan uz ārpusi, lai atvairītu gallu palīgspēku uzbrukumu. Jau visai drīz šie palīgspēki arī ieradās, un tagad jau paši aplencēji izrādījās aplenkti. Tomēr pa to laiku nometnē iesprostotie galli sāka ciest badu.
Septembra nogalē galli mēģināja ar abpusēju triecienu caursist romiešu aplenkuma loku. Romiešiem kritiska bija trešā kaujas diena, kad viņu vienības pie ārējā nocietinājuma, gallu pārspēka māktas, turējās pēdējiem spēkiem.
Šajā brīdī Cēzars pats veda pretuzbrukumā ārpus aizsargvaļņiem pēdējās rezerves un sūtīja kavalēriju ienaidniekam aizmugurē. Romiešiem izdevās pārsteigt gallus nesagatavotus, viņu atkāpšanās pārtapa bēgšanā; romieši bēgošos vajāja un daudzus nogalināja. Līdz ar to arī Verkingetorīga cerības uz izlaušanos no aplenkuma zuda. 3. oktobrī, 52. gadā pirms mūsu ēras, gallu ķēniņš un viņa armija padevās uzvarētāju žēlastībai. Gallijas pretestības gars bija salauzts, un tā kļuva par varenās impērijas kārtējo provinci. Verkingetorīgu gaidīja pieci gadi Romas cietumā, pēc tam – pazemojoša piedalīšanās Cēzara triumfa gājienā, drīz pēc tam – nāve; iespējams, no bendes rokas.
Cēzars savu pretinieku pārdzīvoja par trīs gadiem, iegūdams Romas diktatora godu un nāvi no sazvērnieku dunčiem.
