Rēzeknes zudusī «pērle» – Sv. Nikolaja vienticībnieku baznīca

ĪSUMĀ:

• Vienticībnieki Latgalē savu darbību aktīvi izvērsa 19. gadsimta 60. gados.
• Rēzeknes Sv. Nikolaja vienticībnieku baznīcas finansiālās problēmas.
• Sakrālā celtne – padomju ateistiskās politikas un vietējās izpildvaras “upuris”.
• Dumpinieks J. Rušanovs un viņa ilgstošās nesaskaņas ar pareizticīgo baznīcu.

Latgale jau vairākus gadsimtus ir mājvieta dažādu konfesiju pārstāvjiem. Starp viņiem arī vienticībnieki, kuri Latgalē savu darbību aktīvi izvērsa 19. gadsimta 60. gados. Vienticībnieki vairāk bija pietuvināti vecticībniekiem, bet tajā pašā laikā atzina arī Maskavas patriarhu.

Laika gaitā Rēzeknes apkārtnē uzbūvēja vairākus vienticībnieku dievnamus, vienu no tiem 1871. gadā Rēzeknē – par godu 10. gadadienai, kopš Latgalē atcēla dzimtbūšanu. Nelielo koka celtni veltīja Sv. Nikolajam. To cēla gan par pašvaldības, gan ziedojumos savāktajiem finanšu līdzekļiem. Viens no ēkas celtniecības atbalstītājiem bija vietējais tirgotājs Luki Masļeņikovs.

Sākumā dievnams darbojās Rēzeknes Vissvētākās Dievdzemdētājas pareizticīgo baznīcas paspārnē un dievkalpojumi tajā notika galvenokārt ziemas periodā. No tā acīmredzot tas ieguva arī nosaukumu "ziemas katedrāle" (krievu: "зимний собор"). Taču jau 1909. gadā dievnams sāka darboties autonomi ar savu draudzi un mācītāju. Divus gadus vēlāk baznīcai izbūvēja zvanu torni. Pašus zvanus iegādājās un uzstādīja vien 1936. gadā ar toreizējā virspriestera Jevstratija Rušanova (1873–1956) aktīvu līdzdalību. Interesanti, ka zvanu kopsvars veidoja 416 kilogramus.

"Kaimiņu" intrigas un svētvietas iznīcināšana

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanās Sv. Nikolaja vienticībnieku baznīcu pievienoja Latvijas Pareizticīgajai baznīcai. Tomēr tas nenotika vienkārši, jo iepriekš minētā draudze nebūt nebija ieinteresēta šāda veida apvienošanai. Tas radīja neapmierinātību virspriestera J. Rušanova un pārējo kopienas pārstāvju vidū. Piemēram, 1923. gadā preses uzmanības centrā nonāca J. Rušanova atteikšanās no jaunās Pareizticīgās baznīcas ieviestās reliģisko lūgšanu kārtības dievnamos.

Savus iebildumus J. Rušanovs pamatoja ar senajām misionāru tradīcijām vienticībnieku dievnamos, turpretī jaunās kārtības piekritēji norādīja uz tās novecojušo stilu.

Vienticībnieku baznīcas vadība regulāri saņēma dažādus norādījumus un rīkojumus, kas skāra tās ikdienas darbu. Piemēram, 1924. gada 24. septembrī savā rīkojumā sinodes vadība lūdza veikt aizlūgumu par pretalkahola kustību un tās dalībniekiem. Savukārt 1926. gada novembrī – uzsaukumu ar aicinājumu ziedot naudas līdzekļus Rīgas Pareizticīgo katedrāles zvanu izgatavošanai un iegādei.

Draudzes finansiālā rocība bija visai ierobežota. 1928.–1929. gadā kopējie ieņēmumi veidoja tikai 1164, bet 1930. gadā 843 latus. Turklāt 1931. gada prāvests J. Rušanovs ziņoja, ka sakrālās būves remontdarbiem kā minimums nepieciešami aptuveni 1400 latu.

1930.gada vasarā Rēzeknē notika pareizticīgo baznīcas reliģisko pārstāvju sanāksme, kuras laikā izvirzīja priekšlikumu par vietējās Sv. Nikolaja vienticībnieku baznīcas slēgšanu, pamatojot to ar nelielo kopienas locekļu skaitu un finansiālo nabadzību, kā arī "kaimiņu" baznīcas vēlmi pēc patstāvīgas lūgšanu vietas ziemas sezonā.

Reaģējot uz iepriekš minētajiem priekšlikumiem, tā paša gada 30. augustā Latgales vienticībnieku reliģiskie līderi sasauca savu sanāksmi. Tās laikā tika izstrādāts ziņojums, kuru nosūtīja Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskapam Jānim Pommeram (1876–1934). Tajā sapulces dalībnieki norādīja uz Rēzeknes virspriestera J. Rušanova pausto neapmierinātību ar pareizticīgo baznīcas izteiktajām pretenzijām, kā arī noraidīja visus pārmetumus un uzsvēra dievnama neatkarību un turpmāko pastāvēšanas nepieciešamību. Turpmākajā laikā konflikts nesaasinājās, taču zināma spriedze starp abām pusēm palika.

1937. gada maijā Sv. Nikolaja baznīcas iesvētīšanas 65 gadu jubilejas svinību laikā Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolīts Augustīns Pētersons (1873–1955) J. Rušanovam par ilggadējo darbību baznīcas labā pasniedza apbalvojumu – zelta krustu.

1939. gada vasarā J. Rušanovs pildīja garīdznieka pienākumus Rēzeknes Vissvētākās Dievdzemdētājas baznīcā, jo tās vadītājs Grigorijs Ščenovičs ārstējās Ķemeru sanatorijā.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, draudzē ietilpa apmēram 150 cilvēku. Ieilgušās finansiālās grūtības negatīvi ietekmēja baznīcas tehnisko stāvokli. Bija nepieciešams jumta un kupola remonts. Situāciju vēl vairāk sarežģīja 1947. gadā ēkas iekštelpās notikušais ugunsgrēks, taču, neskatoties uz to, dievkalpojumi dievnamā turpinājās.

Padomju varas gados uzsāktā antireliģiskā politika traucēja vairāku reliģisko konfesiju darbību. Turklāt vietējo izpildvaru neapmierināja fakts, ka pilsētas centrā atradās trīs dievnami. 1961. gada 12. septembrī Rēzeknes pilsētas Izpildkomiteja pieņēma lēmumu par vienticībnieku dievnama slēgšanu. Lēmumu pamatoja ar iepriekš veikto ēkas apsekošanas aktu, kurā secināja, ka nams atrodas sliktā tehniskā stāvoklī un tam neesot nekādas kultūrvēsturiskās nozīmes. Turklāt pēc jaunā pilsētas plānojuma šajā vietā iecerēja izbūvēt daudzstāvu sabiedrisko ēku. Sakrālās celtnes inventāru nodeva blakusesošās Rēzeknes Vissvētākās Dievdzemdētājas Pareizticīgo baznīcas draudzes pārziņā.

Baznīcu nojauca 1961. gada decembrī (kokmateriālu izmantoja kā kurināmo) un vietu nolīdzināja ar buldozeru.

Jāatzīmē, ka baznīcas dārzā atradās tās celtniecības mecenāta Luki Masļeņikova atdusas vieta. Šajā vietā uzbūvēja namu, kurā 1972. gadā atklāja kafejnīcu "Rēzna". Arī mūsdienās te izvietojušās izklaides iestādes (spēļu zāle, restorāns) un par kādreizējo Rēzeknes “pērli” liecina vien neliels informatīvs koka stends.

Misionārs no Gomeļas

Kopš 1904. gada baznīcā kalpoja garīdznieks Jevstratijs Rušanovs. Viņš dzimis 1873. gadā toreizējās Krievijas impērijas Mogiļevas guberņas pilsētā Gomeļā. Ieguvis mājizglītību, par augstāko reliģisko izglītību ziņu trūkst. Vēlāk kļuva par Mogiļevas arhibīskapijas misionāru. Arī  Rēzeknē 1904. gada  oktobrī viņš ierodas kā misionārs un uzsāk darbu vietējā draudzē, gadu vēlāk arī vietējā cietumā. Ar viņa gādību ieslodzījuma vietā izveidoja bibliotēku, kuru diemžēl Pirmā pasaules kara laikā izveda uz Vitebsku. Tāpat garīdznieks dažādos svētkos ieslodzītajiem vadīja dievkalpojumus, kā arī centās viņus izglītot, piemēram, ar reliģiska satura grāmatu lasīšanu. J. Rušanovs aktīvi nodarbojās ar grāmatu [1] un ikonu tirdzniecību. 

Savas dzīves laikā J. Rušanovs bija precējies. Laulībā piedzima trīs bērni – Vasīlijs (1905.g.), Olimpiāda (1907.g.) un Grigorijs (1909.g.). 1923. gadā kļuva par atraitni – mūžībā aizgāja viņa dzīvesbiedre N. Tihanovska.

J. Rušanovam izveidojās visnotaļ sarežģītas attiecības ar Latvijas Pareizticīgās baznīcas pārstāvjiem. Turklāt viņam radās nesaskaņas ar Rēzeknes Vissvētākās Dievdzemdētājas  pareizticīgās baznīcas virspriesteri Grigoriju Ščensnoviču. Šo nesaskaņu atrisināšanas nolūkos 1924. gada pavasarī Latvijas Pareizticīgo baznīca uz Rēzekni nosūtīja savu pārstāvi D. Zaicu. Skandalozs izvērtās arī 1929. gada janvāris, kad Rēzeknes iedzīvotājs Konstantīns Leimans savā vēstulē arhibīskapam Jānim Pommeram sūdzējās par to, ka J. Rušanovs pretēji solītajam atteicies noturēt aizlūgumu par godu kādreizējam Krievijas Impērijas vadītājam Nikolajam II, turklāt visus ticīgos izdzinis no dievnama.

Ierobežoto draudzes finanšu līdzekļu dēļ garīdznieks J. Rušanovs dzīvojamās telpas īrēja dažādās pilsētas vietās.

Viena no tām atradās Latgales prospektā 15 (mūsdienās Latgales iela). Vēlāk viņš apmetās Marijai Tagerei piederošā īres namā Atbrīvošanas alejā, kurā 1938. gadā izcēlās ugunsgrēks. Par laimi lielāko daļu no garīdznieka mantām izdevās izglābt (tai skaitā vērtīgus 15. gs. materiālus). Atgriežoties padomju režīmam 1944. gadā, J. Rušanovs savu dzīvojamo namu nodeva kara hospitāļa vajadzībām, taču beidzoties Otrajam pasaules karam, savu īpašumu atpakaļ tā arī neatguva.

Arī J. Rušanova dēls Vasīlijs darbojās garīdzniecības sfērā. 1934. gadā viņš pabeidza Sv. Sergija institūtu Parīzē. Atgriežoties no Francijas, pildīja Rīgas Pareizticīgo katedrāles diakona un Latvijas Pareizticīgo baznīcas metropolīta Augustīna sekretāra funkcijas.

Otrā pasaules kara gados J. Rušanovs turpināja savu reliģisko darbību. Pēc nepārbaudītām ziņām – glābis vietējos romus no vācu represijām, tos kristot pareizticībā. 1944. gadā, atjaunojoties padomju varai, garīdznieku iekļāva vietējā Valsts Ārkārtējās komisijas darba grupā, kuras uzdevums bija fiksēt nacistu represīvā režīma paveiktos noziegumus. 1946. gadā kā liecinieks piedalījies tā saucamajā "vācu ģenerāļu lietas" iztiesāšanā Rīgā. Baznīcas skaitliski nelielā draudze pēckara gados pārdzīvoja lielas finansiālas problēmas.

Tomēr, neskatoties uz visām likstām, tā turpināja pastāvēt vēl turpmākos piecus gadus pēc mācītāja J. Rušanova [2] nāves 1956. gada 19. decembrī.

Diemžēl, J. Rušanova ģimenes locekļus liktenis nesaudzēja. Vecākais dēls Vasīlijs gāja bojā 1943. gada 16. martā, pildot savus misionāra pienākumus Pleskavas apkārtnē. Jaunāko dēlu Grigoriju nogalināja kādas aplaupīšanas laikā, savukārt meitu Olimpiādu [3] izraidīja no Padomju Savienības.

[1] Savas dzīves laikā izveidojis plašu personīgo bibliotēku – aptuveni 8000 dažādu sējumu izdevumu.

[2] 1954.g. 12. oktobrī Rīgas Svētās Trijādībās Sergija klosterī iesvētīts arhimandrīta kārtā.

[3] Starpkaru periodā precējusies ar pazīstamo arhitektu-inženieri Pāvilu Pavlovu (1882–1977).