„Šis stāsts sākās pēc „Meža meitu” uzrakstīšanas, kad man vairāki cilvēki sāka sūtīt dažādus materiālus, kas saistīti ar represijām, šādām smagām tēmām,” atceras folkloras pētniece Sanita Reinsone. „Meža meitas” ir viņas 2015. gada grāmata par sievietēm, kuras nacionālo partizānu kara laikā bija spiestas dzīvot mežos un purvos.
Sociālās saziņas vietnē „Twitter” Sanitu uzrunāja sieviete vārdā Ilze Dambekalna, kuras dzimtā glabājās kāda ļoti īpaša dienasgrāmata. „Bija skaidrs, ka tur apakšā ir stāsts, kas varētu būt traģisks. Arī Ilzei tā likās. Tā bija jauna meitene, kura raksta 1941. gadā, un patiešām raksta par tādām lietām, par ko varēja sanākt ārkārtīgi lielas nepatikšanas." Piemēram, viņa beidz skolu un ļoti skarbi izsakās par to, kas viņai jāmācās:
”Kā es nolikšu padomju vēsturi? Kā man tas viss riebjas! Staļins, velns viņu parauj! Esmu grāmatu līdz pusei izlasījusi, nespēju…”
”18.jūnijs. Izlaiduma akts. Internacionāle. Nē, es neatvēršu muti, es neatvēršu! Lai dzied, kas grib! Tiesības, izredzes, drošība, brīvība – ar šādiem vārdiem Aināre piekliedz zāli, un es pilnīgi nevaru valdīties.”
„Proti, ko cilvēks, jaunietis, kas ir audzis brīvajā Latvijā, pārdzīvo, kad viņu noliek šīs jaunās padomju iekārtas sistēmā,” dienasgrāmatas saturu raksturo Reinsone.
Dienasgrāmatas tālākais liktenis ir gandrīz neticams – kādā kratīšanā to bija konfiscējusi “čeka”, taču Ilzes Dambekalnas vectētiņš to bija ar viltu atņēmis kādam čekistam, kurš uzdevās par viņa draugu. „Vectētiņš strādāja par miesassargu, adjutantu vai nu Augustam Kirhenšteinam vai… Nav īsti zināms,” saka Ilze. Viņa pati vectēvu nav satikusi. No ģimenes stāstiem tikai zināms, ka viņš sākumā ļoti ticējis padomju ideāliem, vienlīdzībai, sācis strādāt drošības struktūrās, taču vīlies to darba metodēs.
Vectētiņa paslēpto nezināmās meitenes dienasgrāmatu Ilze atrada pusaudža gados. „Kad izlasīju, tas man bija – ah! Kā kaut ko tādu var uzrakstīt?! Kā tas ir iespējams, ka ir tik milzīga mīlestība pret savu valsti?!” viņa apbrīnā iesaucas.
Ilzes mamma šo stāstu negribēja cilāt, taču Ilzi urdīja neziņa – kas ar šo nezināmo meiteni ir noticis? Vai tikusi represēta, vai izdzīvojusi?
Izlasījusi grāmatu „Meža meitas”, viņa saprata, ka jāvēršas pie pētnieces Sanitas Reinsones. Un te sākās Sanitas detektīvdarbs. „Rakstītāja raksta ļoti labi, un man jau sākumā bija aizdomas, ka varbūt viņa ir rakstniece. Izlasot dienasgrāmatu un velkot kopā faktus, atklājās daži pieturas punkti. Meitenes vārds ir Irma, uzvārds nebija zināms, bet bija zināms viņas 18.dzimšanas dienas datums, no kā es izsecināju dzimšanas gadu. Vēstures arhīvu datubāzē uzradās šāda Irma ar uzvārdu, kas man neko neizteica. Bet, meklējot tālāk, „literatura.lv” bija piefiksējusi kādu trimdas rakstnieci ar vārdu Irma Vīksniņa,” meklējumu ceļu atklāj Reinsone.
Viņai izdevās atrast Irmas Vīksniņas dēlu Ansi Vīksniņu ASV un aizsūtīt viņam rokrakstu paraugus pārbaudei. „Nākamajā dienā viņš man atrakstīja ārkārtīgi aizkustinošu vēstuli, ka tā noteikti ir viņa māte, viņš pazīst šo rokrakstu, jo viņa rakstījusi dienasgrāmatas arī vēlāk, trimdā,” ar sajūsmu atceras pētniece.
„Tas bija ļoti liels pārsteigums. Man nebija ne jausmas, ka mamma jaunībā ir turējusi dienasgrāmatu,” saka Ansis Vīksniņš, kad sazvanīts advokāta praksē Minesotā.
Izlasīt vēl Latvijā rakstīto mammas jaunības dienasgrāmatu viņam bijis liels pārdzīvojums, jo vēlāk par šo laiku ģimenē nav daudz runāts. Neiznāca arī iztaujāt, jo Irma Vīksniņa pāragri aizgāja mūžībā, kad Ansim bija tikai 12 gadu. „Tāpēc arī šī dienasgrāmata ir tik skaists atspoguļojums, kas dod iespēju vismaz man kaut ko iemācīties par viņas jaunību!” viņa balsī dzirdams gandarījums.
Dzīvojot ASV, Irma Vīksniņa aktīvi darbojusies latviešu sabiedrībā, bijusi laikraksta „Laiks” korespondente Čikāgā un sarakstījusi divus romānus. Bet dēla lielākais pārsteigums mammas jaunības dienasgrāmatās esot bijis lasīt par iepazīšanos ar tēti, kuru viņa sākotnēji uzskatījusi vienkārši par draugu.
„Kādā ierakstā viņa mamma pat izsaka pārsteigumu, ka viņi aizgājuši uz kino un kāpēc Viktors gribējis turēt viņas roku! Par to man bija mazliet jāpasmejas, jo pēc trim gadiem viņi jau laulājās un pavadīja kopā visu dzīvi,” viņš smaidot saka.
Beidzot atrisinātā „nezināmās meitenes” dienasgrāmatas mīkla ir liels atvieglojums arī Ilzei Dambekalnai, kuras padomju varai lojālais vectētiņš to savulaik tomēr noslēpa no čekas. „Tas man bija liels prieks, ka varbūt tādā veidā mans vectēvs ir izglābis kādam dzīvību. Neskatoties ne uz ko – kur viņš ir strādājis, ko varbūt negribot kādam palīdzējis sliktu izdarīt…” viņa uzsver.
Irmas Vīksniņas rakstītās dienasgrāmatas fragmentus tagad iespējams izlasīt gan pie šī raksta portālā lsm.lv, gan Latviešu folkloras krātuves mājaslapā „autobiogrāfijas.lv”.
