Pašlustrācija

Eriņš par Jura Vidiņa iecerēto akciju pie Brīvības pieminekļa

Patiesības stunda

Patiesības stunda. Dokumentālā filma «Laipni lūgti Trampzemē!»

Pašlustrācija. Komponists un ērģelnieks Aivars Kalējs

Pašlustrācija. Komponists un ērģelnieks Aivars Kalējs par sadarbību ar VDK

Komponistam un ērģelniekam Aivaram Kalējam ir ne tikai sava aģenta kartīte “čekas maisos”, bet arī drosme atzīties, ka pats regulāri rakstījis ziņojumus Valsts drošības komitejai (VDK), lai gan neviens no tiem datu bāzē nav atrodams.

Atklātā sarunā viņš Latvijas Televīzijai stāsta par visapkārt valdošajām bailēm, kas deva varu čekai pār cilvēku prātiem, par kluso vēlmi pasargāt nacionāli domājošos un par pretrunām, kas saredzamas, skatoties uz pagājušo laiku šī brīža acīm.

Īsumā Kalēja stāstītais: 

  • Bijis neuzmanīgs un pārdrošs ar fotogrāfijām, kurās iemūžinātas "Gulaga arhipelāga" lappuses.
  • Pēc tam viņu Volgā savāca VDK virsnieks.
  • Pēc pratināšanas atdevis visas kopijas un arī "Pasaules vēsturi", kuras 4. daļā bija iekļauta Latvijas vēsture.
  • Viņš dziedājis ansamblī. Pārsteidzošā kārtā, tas varējis 1977. gadā piedalīties festivālā “Varšavas rudens” Polijā.
  • Pēc gada viņam čekisti piedāvāja sadarbību. Tobrīd viņam dzīvē bijis depresīvs periods.
  • Viņa rakstītie ziņojumi gan “Deltas” datu bāzē nav atrodami.
  • Viņam bija savi principi kā aizsargāt nacionāli domājošus cilvēkus. 
  • Kalēju pārsteidz tas, ka vervēšana notikusi arī Atmodas laikā. Viņam gan mieru lika jau drīz pēc Radošo savienību plēnuma.
  • Komponists vienmēr "ieturēja līniju" un nerakstīja darbus, kas veltīti Komunistiskajai partijai.
  • Viņš arī centies pasargāt nacionāli noskaņotus cilvēkus, taču ne vienmēr simtprocentīgi tas izdevās. 

Sandra Kiršberga: Kā veidojās jūsu sadarbība ar VDK?

Aivars Kalējs: Mana pirmā tikšanās ar VDK virsnieku Māri Dreijeru notika 1977. gada 15. aprīlī. Viņš bija neapmierināts, jo kopā ar kolēģiem bija mani meklējis četras dienas. Es tajā laikā biju pierakstīts Purvciemā, bet atrados citā vietā, Juglā.

Aivars Kalējs

Komponists, ērģelnieks, pianists Aivars Kalējs dzimis 1951. gada 22. aprīlī, tēlnieka Oto Kalēja ģimenē.

Koncertējis gandrīz visās Eiropas valstīs, ASV, Kanādā, Kolumbijā, Japānā, Izraēlā, kā arī piedalījies nozīmīgos starptautiskos ērģeļmūzikas festivālos. Sadarbojies ar sieviešu kori “Dzintars”, kori “Kamēr…”, Latvijas Radio kori un daudzām citām muzikālām vienībām. Vadījis vokālo ansambli “Dardedze”.

Radījis ap 100 skaņdarbu korim, ērģelēm, klavierēm, kameransambļiem un orķestrim. Strādājis Latvijas Kultūras ministrijas Muzeju un Kultūras pieminekļu padomē (1980.- 1985.g.).Viņš pievērsies Latvijas ērģeļu izpētei, panākot 250 ērģeļu iekļaušanu aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Bija divas iespējas nonākt saskarē ar VDK, ko tautā sauc par čeku, lai gan Ārkārtas komisija, ja nemaldos, pastāvēja tikai četrus gadus, vai nu tā bija interese par neatkarīgo Latviju un tās vēsturi, vai arī interese par disidentu darbību.

Tajā laikā parādījās raksts avīzē par [krievu rakstnieku, publicistu un disidentu Aleksandru] Solžeņicinu kā pretpadomju elementu. Tas bija laiks, kad sāku interesēties par vēsturi, ne jau tikai speciālu pretpadomju literatūru. Manā rīcībā bija nonākušas filmiņas, kurās bija Solžeņicina “Gulaga arhipelāgs.” Tuvs draugs, Erika Ādamsona radinieks, māsas dēls, nofotografēja un attīstīja, pavisam kopā ap 800 lappušu. Taču biju neuzmanīgs un pārdrošs. Man bija laba paziņa, skaņu plašu veikala vadītāja Daiga Klintsone. Viņa deva man iespēju iegādāties plates, kuras vēl nebija izliktas pārdošanā un tolaik skaitījās deficīts.

Klintsone bija ļoti nacionāli noskaņota. Es viņai iedevu 200 lappušu izlasi no filmas un teicu: “Tu tikai nevienam nedod!” Taču viņa mani nepaklausīja. Vēlāk viņa pastāstīja, ka iedevusi šo materiālu labam paziņam un draugam Kārlim Pinnim. Es neesmu skatījies, vai viņš atrodas VDK kartotēkā, varbūt viņš bija izpļāpājies tālāk un kāds to bija noklausījies, neesmu viņam par to jautājis.

Drošības komitejā uzzināja par šo materiālu, Klintsone bija pārbijusies līdz nāvei, mēģināju Berģos viņu vēl satikt, tad sapratu, ka nav vērts par to runāt. Mani sameklēja konservatorijā. Mācību daļas vadītāja Valentīna Dreika bija brīdināta, lai tad, kad es parādos, tūlīt ziņo. Tā mani pēc četrām dienām, nesniedzot nekādus paskaidrojumus, savāca Dreijers.

Brauciens bija diezgan grezns, ar “Volgu”. Līdz tam biju braucis tikai ar tēva drauga, pazīstamā strēlnieku pieminekļa autora tēlnieka Valda Alberga “Volgu” apskatīt Kurzemes baznīcas un ērģeles.

Dreijers bija sliktā garastāvoklī. Pirmais viņa jautājums bija: ”Jūs interesējaties par vecām grāmatām?” Es atbildēju: “Vai tad tas kāds noziegums?” Viņš mēģināja mani uzvedināt, lai pats sāku stāstīt. Es to nedarīju. Tad sekoja jautājums par Solžeņicinu, pārfotografētie materiāli, 200 lappuses bija nonākuši Drošības komitejā.

Es tiku pratināts divas stundas. Protams, viņus interesēja, kur un no kā šos materiālus esmu dabūjis.

Es nosaucu vienu jau mirušu grāmatnieku, taču viņi uz to “neuzķērās”. Viņi bija smalki psihologi.

Pratinot mani, viņi pielietoja bardzību ar mērķi nobiedēt. Es nosaucu kādu Vladiku, kurš dzīvo Krievijā un kuru viņi varētu ilgi un dikti meklēt. Tad viņi noticēja. Tajā laikā es dzīvoju Blaumaņa ielā, viņi lika man atnest visu Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu” un prasīja, vai man nav vēl kādi citi izdevumi. Es nosaucu darbus, kuri neskaitījās nacionālistiski un vērsti pret padomju varu, izņemot Pasaules vēsturi, kuras 4. daļā bija iekļauta Latvijas vēsture. Nācās šo grāmatu noziedot. Tad kādu gadu viņi mani lika mierā.

Domāju, ka viņi papētīja mani, jo pirms tam es viņu redzeslokā nebiju nokļuvis. Tajā laikā es biju vokālā ansambļa “Dardedze” vadītājs, ansamblim bija labi panākumi skatēs, mums bija īpaša interese par seno mūziku. Pārsteidza tas, ka 1977. gada rudenī mūsu ansamblim pilnā sastāvā atļāva aizbraukt uz Poliju, uz festivālu “Varšavas rudens”.

Bet 1978. gada 25. maijā man atkal piezvanīja Māris Dreijers un uzaicināja uz tikšanos. Tajā laikā manai sievai, var teikt, bija “sprāgstviela ar laika degli”. Tuvi draugi, ebreju laulāts pāris, bija viņai uzticējuši glabāšanā koferi ar disidentu pretpadomju literatūru. Es biju tik ''izpalīdzīgs'' vai neapdomīgs, ka vēl pēc gada koferis atradās pie manis mājās.

Šoreiz mani uzaicināja atnākt uz Universitātes vestibilu. Tā laika studenti jau zināja telpu, kur viņi mitinājās, šķiet, tā atradās otrajā pusstāvā. Domāju, ka man jautās par koferi.

Vai čekisti to bija uzzinājuši? 

Nē, neuzzināja.

Toreiz bez lieka ievada man piedāvāja sadarbību. Viņi gan man neteica: “Tu būsi mūsu aģents!” Tas tagad parādās, ka esmu aģents.

Nevēlos sevi attaisnot, taču tajā laikā man bija sarežģīta dzīves situācija. Diemžēl bija šķirta mana laulība, nesen miris tēvs, ar kuru man bija liela garīga tuvība. Mans tēvs, Oto Kalējs, bija tēlnieks, taču vairāk par mākslu viņu saistīja mūzika. Viņš arī bija mācījies solfedžo un harmoniju pie komponista Jāņa Līcīša. Liels trieciens tēvam bija komponistu Jāņa Līcīša un Jēkaba Graubiņa izsūtīšana 1950. gadā. Viņi tika notiesāti par nacionālismu.

Es gāju tēva iecerēto ceļu, ko viņam neizdevās piepildīt. 1978. gadā viņa vairs nebija. Manā dzīvē iestājās nospiestības periods, ko tagad dēvē par depresiju. Bija gandrīz vienalga, kas notiek. Lai gan es labi nospēlēju, man bija tā laime valsts eksāmenu spēlēt Domā.

Pirms tam biju spēlējis uz Universitātes Lielās aulas un Konservatorijas ērģelēm. Kaut kādā veidā profesors Nikolajs Vanadziņš bija sarunājis Domu. 1974. gadā pabeidzu kompozīcijas studijas pie Ādolfa Skultes, bet 1977. gadā man bija valsts eksāmens ērģeļspēlē. Taču iespēju koncertēt man nedeva. Toreiz mākslinieciskā vadītāja bija Diāna Albina, bet Televīzijas un Radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Visvaldis Albins bija tiešā sasaistē ar čeku, starp citu, arī pati Albina. Bija jau kādi ziņotāji par mani noziņojuši, ka es paretam spēlēju baznīcās. Albina bija pateikusi, ka Kalējs un Deksnis nedrīkstēs uzstāties koncertos. Mēs ar Tālivaldi Deksni bijām uzsākuši darbību ērģeļu aizsardzībā, jo tajā laikā ērģeles tika pamatīgi postītas.

Tomēr, pateicoties savai intuīcijai, man izdevās saglabāt mūziķa profesiju. Kāpēc es vispār šeit runāju? Tāpēc, ka mani nekad nav interesējusi ne karjera, ne reputācija.

Video: Kalējs stāsta par viņa kā aģenta ziņojumu rakstīšanu. Garums - 1min 18 sek

Kāpēc jūs uzreiz piekritāt sadarbībai ar VDK?

Ja piekrīt uzreiz, viņiem rodas pārliecība, ka šajā cilvēkā nav pretestības. Tas radīja iespēju man manipulēt ar viņiem, es taču nenodevu Erika Ādamsona radinieku, tāpat kā daudzus citus.

Man ir tā kartīte, aizbraucu paskatīties, kādi materiāli par mani glabājas “Deltas” datu bāzē. Tur nav neviena mana ziņojuma, tikai ziņojumi par mani. Tagad es varētu teikt, ka mani piespieda un es ne par vienu neesmu rakstījis ziņojumus, jo “Deltas” datu bāzē tādi nav atrodami.

Es varu “iepriecināt” un atzīties, ka rakstīju ziņojumus. Ja tikšanās ar čekas kuratoriem sākumā notika reizi mēnesī, katrā trešajā reizē rakstīju ziņojumu. Viņi ātri saprata, ka labi pazīstu cilvēkus, varbūt ne sliktāk kā viņi ar visām psiholoģijas studijām. Viņus interesēja cilvēku raksturojums.

Ir viens tāds mīts, ka Valsts drošības komiteja par visiem visu zināja, ja kāds kaut ko nepateica, uzreiz bija nepatikšanas. Man šis mīts jāizgaisina. Līdz šim tikai vienā intervijā ar VDK aģentiem parādās informācija par to, kas bija jādara visiem, kuri piekrita sadarbībai. Uz A4 formāta lapas bija jāuzraksta savs paziņu loks. Tad VDK uzreiz varēja pievērst uzmanību personām, kuras viņus interesēja, reizē arī pārbaudot, cik tu pats esi patiess.

Vai arī jums tas bija jāraksta?

Jā, es rakstīju, bet ar zināmu atlasi. Es šajā sarakstā neminēju nevienu no sev pazīstamiem kolekcionāriem.

Tātad sarakstā jūs neiekļāvāt tos, kuri varēja būt apdraudēti?

Es ievēroju stingru atlasi. Es neminēju nacionāli domājošos cilvēkus, kuriem varēja būt nepatikšanas kaut vai tāpēc vien, ka nosaucu viņus.

Ja man vaicātu, kāpēc es viņus neminēju, varēju atrunāties, ka biju apjucis vai aizmirsu.

Vai viņi izrādīja interesi par jūsu sarakstā minētajiem cilvēkiem?

Ne jau uzreiz. Viņus īpaši tas neinteresēja. Tā bija metode, kā iesaistīt, piespiest pie “sienas” un reizē arī pārbaudīt.

Manai mātei tuvs draugs bija Helmārs Rudzītis, viņš sūtīja uz laukiem gandrīz kā obligāto eksemplāru visus izdevumus, sākot ar “Latvju dainām” 12 sējumos, kas gan nebija izdevniecības “Grāmatu draugs” izdevums. Kad mūsu mājās ienāca “atbrīvotāji”, padomju karavīri, krievi, viņi uz dainu sējumiem atstāja savus ekskrementus, izpostīja mūsu bibliotēku. Vecvecāki kopā ar lopiem bija iebēguši mežā, jo tuvumā bija fronte. Pēc tam karavīri ugunskuros nokurināja mūsu māju. Viņi bija par slinku aiziet aiz staļļa, kur bija sakrauta malka. Maz kas palika pāri no tēva izcilajām mākslas grāmatām, kuras viņš bija iegādājies antikvariātā un kuras veidoja manu garīgo pasauli.

Lai nokļūtu VDK redzeslokā, nemaz nevajadzēja nodarboties ar pretpadomju darbību. Ja viņi uzzināja, ka tiek lasītas grāmatas un dotas arī citiem, to varēja kvalificēt kā nacionālistisku ideju izplatīšanu un pretpadomju darbību, ar to pietika, lai ierastos ar kravas mašīnu un visu aizvestu. Gan Ādamsona radiniekam, gan Biseniekam, arī pārējiem bija paziņu loks. Taču līdz pat Trešās atmodas sākumam neviens par šiem cilvēkiem nebija ziņojis Drošības komitejai. Tas pierāda, ka VDK nemaz nebija tik visvarena.

Jūs spēlējāt tādu kā dubultspēli?

Es to nesauktu par spēli. Man vienkārši bija savi principi aizsargāt nacionāli domājošus cilvēkus. Šiem grāmatu kolekcionāriem piemita izteikts latviskums.

Video: Mīts par čeku un tās darbības metode. Garums - 1 min 18 sek

Kas veidojās jūsu attiecības ar drošības komiteju, sākoties Atmodai?

Mani pārsteidza, kāpēc vervēšana notika arī Atmodas laikā. Mana darbība beidzās 1988. gadā. Tikšanās notika mašīnā Daugavmalā 1. jūnijā. Tikko bija noticis Radošo savienību plēnums, un Māris Dreijers bija ļoti priecīgā noskaņojumā. Šie vīri par sevi nebaidījās, viņiem bija skaidrs rīcības plāns, kādā veidā nodrošināt savu drošību.

Tad vēl bija tikšanās ar Aivaru Dombrovski. Viņš gan neatvadījās, bet neviens no viņiem mani vairāk nav meklējis. Ja tika nolemts, ka šis cilvēks vairs nav derīgs, tad vairs nekāda saskare nenotika, to savā grāmatā “Čekas ģenerāļa piezīmes” atzīst Edmunds Johansons.

Kāpēc tad notika vervēšana Atmodas laikā, 1988. gadā?

Man ir savi secinājumi. Es neieņēmu sabiedrībā vadošu posteni. Tajā laikā spēlēju ērģeles baznīcā, biju brīvmākslinieks, vienīgi vēl vadīju ansambli. VDK vervēja cilvēkus, kuri varētu ieņemt svarīgus amatus. Tādā veidā viņi izveidoja savu “zirnekļu tīklu”, kas nodrošināja un joprojām vēl pēc tik daudziem gadiem nodrošina viņiem mierīgu dzīvi, saglabājot arī daļēju kontroli.

Kāpēc vispār bija vajadzīga Valsts drošības komiteja? Pirmkārt, lai nodrošinātu brīvas domas kontroli, ideālā variantā panākot to, ka visi viens par otru ziņo. Jau pirms Radošo savienību plēnuma viņi lieliski zināja, uz kuru pusi pūš vējš, viņi paredzēja notikumu gaitu atšķirībā no partijas nomenklatūras darboņiem, kuriem notiekošais bija kā auksta duša.

Cik man zināms, astoņdesmito gadu beigās viņi devās uz Maskavu mācīties biznesu, valūtas operācijas, kuras pirms tam bija apkarojuši kā spekulāciju. Māris Dreijers kādu laiku darbojās biznesā, viņš piedalījās zemūdeņu izcelšanā Liepājas ostā, Aivars Dombrovskis tirdzniecības ostā organizēja apsardzi un drošību, pašreiz nevaru pateikt, ko viņš dara. Zināšanas par biznesa drošību, acīmredzot, viņi bija ieguvuši Maskavā.

Tātad jūs uzskatāt, ka VDK kaut kādā mērā joprojām ietekmē procesus mūsu valstī?

Noteikti! Par to varat būt droši!

VDK savā būtībā bija varas izpausme. Čekai bija vara pār cilvēku prātiem. Mans tēvs viņus sauca par dvēseļu inženieriem. Varas sajūta ir ļoti salda, es ar to nesaskāros, bet baiļu sindroms tika uzturēts sabiedrībā līdz pēdējam brīdim. 

Mūsu “auseklītis” Dainis Īvāns intervijā rādīja Māra Dreijera piezīmju grāmatiņu un teica, ka viņš varētu nosaukt piecus aģentus, kuri nav sarakstos un kuriem nav kartītes, bet viņi ir sadarbojušies. Intervijas beigās Īvāns tomēr nenosauca nevienu. Nu kas tas ir? Tās ir bailes.

Es neesmu nekāds drosmīgais, bet, ja reiz esmu sabiedriskajos medijos, ne jau tādēļ, lai kaut ko demonstrētu, bet gan lai kaut ko pateiktu cilvēkiem.

Raugoties uz minētajiem VDK darbiniekiem var teikt, ka šodien viņi izskatās tik tīri, sakopti un nevainojami sabiedrības locekļi.

Situācija ar “čekas maisiem” atklāj pretrunas. Viens no VDK  zinātniskās izpētes komisijas locekļiem Linards Muciņš apgalvo, ka maisi bija aizzīmogoti un nekas no tiem nevarēja “izbirt”. Savukārt cilvēks, kuru es ļoti cienu, Valdis Zatlers atzinis, ka no maisiem izņemtas kartītes cilvēkiem, kuri ieņem nozīmīgus amatus un strādā valsts labā. Es vairāk ticu Zatleram.

Iespējams, ka pašas pirmās kartītes izņēma Drošības komiteja, un šie cilvēki joprojām tiek izmantoti. Tikai interešu objekti ir citi. Viņus varētu interesēt valsts aizsardzība un ekonomika. Mūsu drošības dienesti par spiegošanu gan ir aizturējuši tikai vienu personu. Tas nenozīmē, ka tādu nav, varbūt tā ir tāda taktika uzmanīt viņus, bet neaizturēt, lai nekaitinātu lielo, bijušo “dzimteni”.

Internetā tiek izplatīta informācija, ka visi bijušie aģenti turpina sadarboties, taču tā ir demagoģija. Vai nu cilvēki ir aprobežoti, vai arī speciāli tiek izplatīti meli. Es varu, protams, pateikt tikai par sevi. Neviens mani vairāk nav meklējis.

Ir pagājis gads, kopš atvērti “čekas maisi”. Kādi ir ieguvumi, kādi zaudējumi?

Daudziem ir pabojāta reputācija. Pagājušā gada Ziemassvētkos, kad maisi tika atvērti, Okupācijas muzeja vēsturniecei Inesei Dreimanei tika uzdots jautājums: “Kas tagad būs?” Viņa atbildēja: “Nekas nebūs. Kādi radi ietaupīs uz dāvanām citiem radiem.”

To visu jau vajadzēja izdarīt daudz agrāk, daudzi jau ir miruši. Protams, ir morāli zaudējumi, kādam pabojāta karjera. Man reputācija neko neizsaka. Man ir bijis svarīgi, lai tajā, ko es daru, sākot ar 1988. gadu, varētu pēc iespējas labāk izpausties. Manu mūziku ārzemēs zina labāk nekā šeit, manu skaņdarbu notis ir pieprasītas ne tikai Eiropā, arī Amerikā, Austrālijā, Dienvidāfrikā. Lielu koncertzāli Vācijā atklāja nevis ar Bahu, bet ar manu skaņdarbu. Taču mana sajūta izteicama ar vārdiem - esmu tikai nabaga mūziķis. Gribas vēl izdarīt kaut ko vērtīgu.

Video: Par vervēšanu Atmodas laikā un savu darbību tolaik. Garums 1min 36 sek 

Ir vēl viens mīts, ka aģenti par saviem pakalpojumiem saņēmuši dzīvokļus.

VDK darbinieki droši vien varēja dzīvokļu daļai ierosināt kādam piešķirt dzīvokli, viņiem pašiem tādu nebija. Drošības komitejai gan bija savi konspiratīvie dzīvokļi, kuros mums vajadzēja satikties.

Vēl ir viens mīts, ka aģentiem tika nodrošināti ārzemju braucieni.

Astoņdesmitajos gados esmu bijis četros ārzemju braucienos, bet kā mūziķis kopā ar savu ansambli un sieviešu kori “Dzintars”.

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju (VDK). 
Sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR VDK, LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

Kaut arī es piedalījos radošās jaunatnes nometnēs, man nebija uzdevumu noskaidrot viņus interesējošu cilvēku politiskos uzskatus. Viņi saprata, ka tas neizdotos, jo es rīkotos pretēji savai dabai. Man prasīja raksturojumus, tai skaitā arī Komunistiskās partijas biedriem. Es arī pateicu, kurš no viņiem ir karjerists.

Ar labu raksturojumu bija iespējams novērst aizdomas, tikai tas bija jādara precīzi.

Piemēram, viņiem bija aizdomas par cienījamu dāmu, Almu Strautnieci, ka viņa ir iesaistīta nacionālistiskā darbībā. Es uzrakstīju, ka viņa tikai interesējas par teātri. Vienreiz viņi gribēja, lai ierakstu sarunu ar Maiju Cālīti. Es atgriezu ūdens krānu, mēs iegājam citā istabā un runājām par tautas mūziku. Vairāk viņi man to nelika darīt. Tās bija situācijas, kad katra individuāla attieksme varēja kļūt izsķiroša.

Es biju cieši apņēmies, ka nerakstīšu darbus, kas būtu veltīti Komunistiskajai partijai, pat ne vienu pionieru dziesmu. Ja tu sevi “sasmērē” radošā ziņā un rīkojies pret savu pārliecību, tad ar tevi ir cauri! To līniju man ir izdevies noturēt, arī pasargāt nacionāli domājošus cilvēkus, taču ne simtprocentīgi. Tā ir mana vaina.

Ja es esmu savus skaņdarbus veltījis izvestajiem, tad tā nav grēku izpirkšana. Kas izdarīts, tas izdarīts. Tik vienkārši nevar savu vainu izpirkt. Taču nav nolemtības, ka tev arī uz priekšu jādara “cūcības”.

*Projektu “Pašlustrācija” līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. 

#SIF_MAF2019

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti