Stūru stūriem

Vidzemes vēsturiskā identitāte

Stūru stūriem

Kā ir pareizi - Maliena jeb Malēnija?

Piebalga un tās divas savu īpatnību apzinošās daļas - Vecpiebalga un Jaunpiebalga

Pārtikusī Piebalga 19. gadsimtā – bērni gāja skolā un svētkos dzēra kakao

Piebalga ir kultūrvēsturiskā teritorija Vidzemes augstienē, kas izsenis slavena ar saviem amatniekiem un tirgotājiem, bet vēlākos laikos ar lielu skaitu rakstnieku, dzejnieku un citu radošu ļaužu. Tā kā 19. gadsimtā šeit daudz bija turīgu zemnieku, viņi sūtīja savu bērnus skolās un atļāvās vairāk kā tajos laikos citos novados. Arī amatniecība un teātris ir tradīcijas, kas gadsimtiem nodotas no paaudzes paaudzē un saglabājušās Piebalgā vēl šodien, Latvijas Radio raidījumā "Stūru stūriem" stāstīja novadpētniece Vēsma Johansone un Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja Līva Grudule.

Senatnē Piebalga bija zemnieku ciemats vai ciematu grupa, pie kuras bija senču pilskalns, kur vācieši uzcēla savu pili, tāpēc kā apgabala varas centrs Piebalga ir zināma jau vismaz kopš viduslaiku sākuma Latvijā, Livonijas laika. Uzskata, ka pirmoreiz Piebalgas vārds parādās tā saucamajā Tālavas dalīšanas dokumentā 1224. gadā, kad Rīgas bīskaps Alberts ar Zobenbrāļu ordeni sadala savā starpā teritorijas Vidzemē, un tiek minēta "Prebalge". Tātad, visticamāk, ka tā arī ir Piebalga, skaidroja Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcijas "Vēveri" vēsturnieks Edgars Žīgurs.  

Vēsturnieks un novadpētnieks Gints Skutāns minēja, ka populārākā versija par to, kā tapis Piebalgas nosaukums, ir, ka tas saistīts ar Balgas upīti – Balgas upītes vārds varētu būt pamats Piebalgas vietas nosaukumam, tātad pie Balgas. Vienlaikus tas, iespējams, ir tikai skaists mīts, jo upītei dažādos laikos bijuši vismaz pieci dažādi nosaukumi. 

Savukārt 18. gadsimta beigās vēstures avotos parādās informācija, ka Piebalgas draudze ir īpatnēja etniskā grupa, kurā ir liela auguma amatnieki, kas stipri atšķiras no citiem, stāstīja vēsturnieki. 

"Pirmais, kas raksta par Jaunpiebalgas draudzes īpatnībām, ir mācītājs Napjerskis. Viņš raksta, ka ir neizskaidrojama situācija, ka Jaunpiebalgas draudzē ir divi pagasti – Jaunpiebalga un Ranka, un ka tie cilvēki savā starpā ir nesavietojami: viņiem ir pilnīgi atšķirīgs tautas tērps, atšķirīga mentalitāte, atšķirīgas tradīcijas," norādīja Skutāns. 

Nosaukums "piebaldzēni" radās tikai 19. gadsimta beigās, kad radās pagastu nosaukumi, pirms tam runā par Jaunpiebalgas draudzes latviešiem un Vecpiebalgas draudzes latviešiem. 19. gadsimta vidū notiek arī Piebalgas uzplaukums. 

Piebalgā nav bijusi īsta dzimtbūšana. Piemēram, nebija stingra uzstādījuma, ka zeme ir jāmanto vecākajam dēlam, bet pārējiem jāiet par kalpiem. Zemi ļāva dalīt arī šņorēs, līdz ar to zemes īpašnieku bija vairāk, cilvēku bija vairāk, un attīstījās arī amatniecība un tirgošanās. 

"Tieši tirgošanās ļāva piebaldzēniem sūtīt savus bērnus skolā, abonēt laikrakstus, ļāva svētkos dzert kakao un kafiju," norādīja Grudule. 

"Piebaldzēniem ir arī izglītība. Sākot ar 19. gadsimtu, kad ir Vecpiebalgas draudzes uzplaukuma laiks, tur tiešām jau pamatā ir izglītība un pasaules pieredze caur izglītību, caur stāstiem un tā tālāk," viņa skaidroja. 

Līdz ar to no Piebalgas nāk ārkārtīgi daudz latviešu literātu, dzejnieku un citu radošās inteliģences profesiju pārstāvju, kas ar saviem tekstiem un darbiem radījuši īpašu Piebalgas tēlu Latvijā. Gan Jaunpiebalgā, gan Vecpiebalgā nostiprinājušās arī spēcīgas amatniecības un kultūras tradīcijas, kas aktuālas vēl šodien. 

"Ir ārkārtīgi interesanti, ka tas, ko senāk darīja piebaldzēns – skoloja bērnus, apdarināja koku, darīja alu, auda, vērpa, – tas pats arī viss šobrīd ir Piebalgā, tās tradīcijas ir nestas cauri gadsimtiem," uzsvēra Johansone. 

"Tradīcijas nav pārtrauktas. Kaut vai teātris, kas faktiski bija Vecpiebalgas labdarības biedrības pamats. Šī tradīcija cauri gadiem vairāk vai mazāk ir nepārtraukta, teātra gājumam varam izsekot vēl līdz šim brīdim, kad mums vēl aizvien Vecpiebalgā ir amatieru teātra kolektīvs, kas spēlē labā līmenī," stāstīja Grudule. 

Tāpat no paaudzes paaudzē nodota aušanas tradīcija, arī šobrīd audēju darbi, kuros atdarināti seno laiku lakati un brunči, nonāk starptautiskās izstādēs un gūst laurus. 

"Kas ir ļoti svarīgi, ka piebaldzēns grib kvalitāti – arī šodienas pasākumos, un, tiklīdz varbūt nav tā veicies, tā piebaldzēns arī prot sevi kritizēt, analizēt un domāt par to, kā vajadzēja, kā būtu labāk. Tas ir raksturīgi abām Piebalgām," uzsvēra Johansone. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti