Piedāvājam fragmentus no intervijas, kas tapusi, veidojot dokumentālo filmu par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem un kurā Škapars dalās atmiņās un pārdomās par Atmodas laiku, Tautas frontes darbību, Valsts drošības komitejas (VDK, čeka - saīsinājums no Viskrievijas ārkārtējā komisija: Vserossijskaja Črezvičainaja Komisija (krievu valodā)) ietekmi un citiem tolaik piedzīvotiem vēsturiski būtiskiem notikumiem. Latvijas Televīzijas ēterā filma tiks demonstrēta šī gada izskaņā.
Par Komunistiskās partijas (KP) nomenklatūru - kādas bija priekšrocības šiem cilvēkiem, kādas bija attiecības ar Valsts drošības komiteju?
Es izjutu šīs attiecības visu laiku kā nepārtrauktu kontroli. Centrālkomitejai (CK) bija preses sektors, propagandas un aģitācijas, ideoloģijas daļa, kas kontrolēja visu presi un preses izdevumus. Otrkārt, mēs visi bijām ievietoti augstceltnē, kas atradās Pārdaugavā - Preses namā. Otra kontrole bija Glavļits, galvenā literatūras pārvalde, kas lasīja visus izdevumus līdz pēdējam burtam.
Kādas bija nomenklatūras attiecības ar VDK? Kas ko ietekmēja?
Es uzskatu, ka galvenais bija partija. Kā bija ar čeku? Čekas pārstāvis nāca redakcijā, viņam bija piestiprināts cilvēks, kas atbildēja par Rakstnieku savienību, [laikrakstu] “Literatūra un Māksla”, citām avīzēm. Lielajās organizācijās bija pat sava čekas nodaļa.
Kāpēc tagad ir sarežģīts jautājums par Latvijas Universitātes rektoriem, ka viņi taisnojas, ka nav sadarbojušies? Lielajās augstskolās bija čekas nodaļas. Laikam 1. nodaļa augstskolā atbildēja par izlūkošanu, drošību, arī lielajās avīzēs bija čekas pārstāvis. Mēs rīkojām gadskārtējas sapulces, kurā atskaitījāmies sabiedrībai par savu darbu, un tad par to bija uzrakstīts ziņojums.
Viņi nāca, ja bija kaut kāds notikums, jautāja; mēs nevarējām atteikties no sarunas ar čekas pārstāvjiem.
Jūs “Literatūrā un Mākslā” sākāt lielas diskusijas, kas pievērsa sabiedrībā lielu uzmanību, sniedza popularitāti avīzei.
Tā lasāmība bija liela. Mēs uzskatām, ka inteliģence lasīja “Literatūru un Mākslu”.
1985. gadā jūs no amata atcēla partija, konkrēti [Anatolijs] Gorbunovs arī šīs diskusijas dēļ.
Par publikāciju
Šī publikācija tapusi LTV, LSM.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadus pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses.
Šo sēriju noslēdz dokumentālā filma "Atmodas labirintā" par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem; filma LTV ēterā demonstrēta divās daļās - 30. janvārī plkst. 21.15 un 31. janvārī plkst. 21.15.
Filmas pirmo daļu iespējams noskatīties šeit.
Filmas otro daļu iespējams noskatīties šeit.
es visādi lavierēju, teicu, ka man atvaļinājums jāizmanto. Mani atbrīvoja atvaļinājuma laikā.
Pateica, ka esmu 14. oktobrī atbrīvots no redaktora pienākumiem. Tā tas bija.
Kā jūs tagad vērtējat Gorbunova rīcību?
Gorbunovam bija divas izglītības. Viņš pabeidza Rīgas Tehnisko universitāti, tad Sabiedrisko zinātņu akadēmiju, kas gatavoja augstāka līmeņa partijas vadītājus. Otrkārt, tad kompartija redzēja, ka ar vecām metodēm vairs nevar valdīt. Jāsāk runāt ar tautu. Viņš pats centās izlocīties starp visām peripetijām.
Gorbunovs sevi sauc par salāgotāju. Gorbunovam dzīvē ir totāli paveicies. Dažu labu nonesa no tribīnes, bet Gorbunovam nācās uzstāties 1988. gada 14. jūnijā - sarežģīts mītiņš bija pie Raiņa pieminekļa. Visi jau nesa ziedus uz Brīvības pieminekli. Bija sākušās neformālo organizāciju aktivitātes, tam mītiņam ļoti gatavojās Centrālkomiteja. Sabiedrībai ļoti patika Gorbunova uzstāšanās. Jūnija notikumi viņu pacēla citā plāksnē. Toreiz sabiedrība ticēja, ka būs kāds, kas palīdzēs iziet no situācijas. Vissavienības 19. konferencē [Mihaila] Gorbačovs izvirzīja radikālākas prasības. Citas izejas nebija, vajadzēja kaut ko darīt. Viņš teica, ka jāmainās partijai, sistēmai, ka jādara kaut kas nopietnāks. Gorbunovs bija spārnos. Tāda bija situācija, kad viss mainījās. 1991. gada sākumā Gorbunovs vēl veltīja asas piezīmes neformālām organizācijām. 1988. gadā pārmaiņas gāja ātrā tempā. Arī Latvijā.
Bet popularitāti tautā viņš iemantoja šajā mirklī?
Viņa popularitāte cēlās vairāku iemeslu dēļ. Kā personība viņš nav analizēts - viņš bija piemērots īstajā laikā, bija labāk sagatavots, labāk saprata, Maskava apmācīja viņu ar jaunām metodēm, teica ko darīt. Bija kulturālāks un izglītotāks, vārda pilnā nozīmē – salāgotājs. Viņam grūtas situācijas ar Latvijas Tautas fronti (LTF) bija.
Mēs LTF esam viņu ilgi pratinājuši pēc sarunām ar Gorbačovu, kur viņš būtībā bija gatavs atkāpties no Neatkarības deklarācijas utt.
Acīmredzami arī Latvijā spieda atjēgties, ka ar vecajām metodēm neies cauri. No augšas netika galā ar reformām. Tas bija tāds posms, kad vajadzēja iesaistīt apakšas, bet tās visas organizācijas bija ļoti sadrumstalotas. Presē pēc 1. un 2. jūnija plēnuma kritiskā materiāla ļoti daudz bija. Prese kritizēja. “Padomju Jaunatne”, “Rīgas Balss”. 5. jūlijā tika skatīts šis garais ziņojums, un tur radās ideja par Tautas fronti. Tajā ziņojumā aprakstīts, kādai LTF jābūt, analizēta pārējo sociālistisko valstu pieredze, kur bijušas Tautas frontes, un nedaudz ņemta vērā Lietuvas un Igaunijas pieredze, jo viņi mazliet ātrāk uzsāka.
Ziņojums bija pamatīgs, kā Tautas fronte veidojama – vajag izveidot no esošajām organizācijām - komjaunatnes, arodbiedrības, darba kolektīvu padomes, u.c.. Tai vajag strādāt kompartijas vadībā, vadību realizēt caur tiem komunistiem, kas atrodas Tautas frontē. Tas bija jūlija beigās, kad tika izveidota kopa un man deva ziņu, laikam Peters, ka pulcēšanās notiks Mākslinieku savienībā.
Mans iespaids ir, ka LTF veidoja inteliģence. Tagad tās kartītes visu laiku publicē un apšauba, ko tā inteliģence ir darījusi. Dariet, ko ziniet, bet tautu modināja inteliģence. Piemēram, tika runāts par latviešu valodu. Jānis Peters ne vienu reizi vien par latviešu valodu ir skandinājis. Konkursi notika par latviešu valodu. Tā bija viena no toreiz būtiskajām problēmām, ka varēja aizmirst latviešu valodu, jo viss notika lielākoties krievu valodā. Centrālkomitejas protokoli bija krieviski, visas sarunas lielākoties notika krievu valodā. Modināt sāka inteliģence. Es gribētu dot cieņu inteliģencei.
Lai kā arī nebūtu, inteliģence pati bija iespiesta šajā grūtajā sistēmā, bet inteliģence tomēr modināja.
Tad tas kopumā bija spiediens no apakšas, Gorbačova reformu krīze, radikālās kustības, fundamentālistu spārns kompartijā. Tas viss kopumā to situāciju radīja. Nav tāda viena faktora, vienas lietas, kas mainīja visu situāciju?
Es domāju, ka par šo revolūciju daudzi mēģina teikt - es to izdarīju! Daži saka, ka Neatkarības deklarācija tika uzrakstīta vagonā, kas nāca no Francijas, no ārzemēm. Esmu klajš pretinieks tiem, kas apgalvo, ka no ārzemēm nāca. To izcīnīja mūsu tauta! Neatkarības atgūšana ir ļoti īpatnēja kustība. Tas nāca ar milzīgu darbu.
Mums trešā atmoda nāca kā krīzes parādība. Tā nenāca no viena cilvēka. Es saku, ka inteliģence to veidoja, bet veidojās krīze sabiedrībā. Tie faktori kopā - krīze, mēģinājumi iziet no krīzes, inteliģences sakustēšanās, tad sāka mosties sabiedrība, kas izjuta milzīgās ekonomiskās reformas. Sabiedrībai nebija ko paēst, nevarēja labu gaļu dabūt, nav ko runāt, ka brauca uz Maskavu un stāvēja rindā pēc putraimiem. Tā situācija bija grūta, to jau daudzi ir aizmirsuši.
Taloni bija.
Pēc cukura un ziepēm. Tas bija traki, nemaz nerunājot par represētājiem, kuriem viss bija atņemts. Paņemtas visas tiesības. Ietekmēja šie faktori visi kopā.
Kā nonāca līdz [Daiņa] Īvāna kandidatūrai un kā Peters pagāja malā?
Daiņa popularitāti izsauca viņa publikācija. Tā ir interesanta publikācija. Es jau gadu biju prom no “Literatūras un Mākslas”. Pie manis atbrauca [Artūrs] Snips, Daugavas HES kaut kāds inženieris, bet pretendēja būt rakstnieks. Viņi abi ar Daini bija uzrakstījuši rakstu par HES, lielu spēkstaciju, kas appludinātu Daugavas lokus. Dainim tas ļoti patika, tas bija efektīgi uzrakstīts. Tas parādījās kādā 1989. gada septembrī, oktobrī. Parādījās īstajā laikā. Tad, kad Gorbačovs jau bija pie varas. Nezinu, vai tas bija pēc kongresa, bet tas nāca, kad Gorbačovs sāka cīnīties pret izšķērdību – to, ka izsviež līdzekļus, būvējot milzīgas spēkstacijas, appludina veselas teritorijas, bet trūkst līdzekļu tautas paēdināšanai. Mums domas saskanēja.
Dainim bija tuva Daugavas problēma. Tas raksts ieguva lielu popularitāti. Interesanti, ka pat Zinātņu akadēmijas locekle uzrakstīja pozitīvu atsauksmi. Nāca vēstules. Dainis uzskata, ka tas ir Atmodas sākums. Es uzskatu, ka Atmoda sākās drusciņ agrāk. Taisnība, ka tas dikti sakustināja sabiedrību. Dainis kļuva populārs.
Par [Ivaru] Godmani - savulaik LTF bija šaubas viņu virzīt par valdības vadītāju? Kāpēc bija šaubas par Godmani kā valdības vadītāju?
Godmanis ir mērķtiecīgs cilvēks. Viņš raiti gāja pa kāpnītēm uz augšu - parādījās LTF 1988. gada izskaņā. Bija interesanti, ka līdztekus Tautas frontes dibināšanai tika dibinātas arī pirmās Interfrontes organizācijas. 1989. gada janvārī bija pirmais Interfrontes kongress. Mēs meklējam, kurš mūsu pārstāvis varētu aiziet uz Interfrones pirmo kongresu. Virzījām Daini. Viņš atteicās. Godmanis bija gatavs iet. Viņš tajā kongresā bija.
Tālāk Godmanis sāka strādāt politiskajā komitejā, ko toreiz vadīja Juris Rozenvalds. Viņš lasīja vienu no priekšmetiem, kas pārstāvēja to ideoloģiju. Tā tas lēnām gāja uz priekšu, Godmanis aktīvi runāja visās sanāksmēs. Pienāca brīdis, kad viņš pārņēma LTF politisko komiteju no Rozenvalda. Rozenvalds atdeva šīs funkcijas viņam.
Bet Godmanis bija pret barikādēm?
Godmanis tad izrādīja lielu pretestību. Pēc tam viņam pārmetām – Ivar, kāpēc tu biji pret to? Viņš to argumentēja ar asins izliešanu.
Mēs, parlamenta locekļi, nolēmām neatstāt Tautas frontes parlamentu. Palikām un gulējām tur. Es gulēju savā komisijā. Dabūju kaut kādas mīkstākas segas un tepiķus. Visa lielā parlamenta zāle un sarkanā zāle bija pilna ar deputātiem, kuri tur nakšņoja, bet pa dienām pieņēma lēmumus. Nakšņojām uz vietas apmēram nedēļu. Tā situācija bija ļoti dramatiska. Tas bija uz lielas robežas.
Gorbunovs bija 12. datumā Igaunijā, atbrauca naktī mājās un teica: “Ko esat izdarījuši? Igaunijā viss mierīgi, bet šeit jūs visu laukumu un Augstākās padomes ēku nokvēpināsiet ar dūmiem. Tur sēž zemnieki, un uguns kuras visā Vecrīgā”. Bija lieli, kategoriski strīdi. Beidzot izšķīrās, ka barikādēm ir jāpaliek, kritiskākā bija barikāžu trešā diena, kad sāka nākt omonieši.
Cits, arī tik pat draudīgs, posms bija pavasarī. Interfrontes kongress janvārī. Tad februārī Interfrontē bija lielais mītiņš, kur piedraudēja ar streiku, ja neapturēs valodas likuma izskatīšanu un diskusijas par konstitūciju. Tad bija Interfrontes rīkotais maršs gar Brīvības pieminekli. Tas arī bija zems punkts, kurā varēja draudēt vardarbība. Jūs ar Sandru Kalnieti bijāt tajā laikā klāt.
Tas bija kritisks moments, to es atceros. Būtībā Interfronte pārņēma iniciatīvu. Mums Tautas frontē bija atslābums. Bijām nodibinājušies, bet bija iestājies atslābums. Viņi divus mītiņus sarīkoja. Tad viņi sarīkoja gājienu gar Brīvības pieminekli. Mums galvenais bija nosargāt Brīvības pieminekli, lai viņi nestāvētu pie pieminekļa. Viņi maršēja ar orķestriem mums garām. Mums vajadzēja darīt kaut ko ļoti nozīmīgu, to periodu es atceros. Man nācās pārņemt, vadīt Tautas frontes valdi tajā situācijā. Tas bija februāra beigās. Mums notika vairākas ārkārtas valdes sēdes marta sākumā, un mēs vienojāmies, ka pret Interfronti mums jārīko kaut kāds pretspars.
[Alfrēds] Rubiks bija izpildkomitejas priekšsēdētājs un negribēja mums atļaut mītiņus pie Brīvības pieminekļa.
Bet tas punkts bija zems 1989. gada pavasarī? Centrālkomiteja ļāva Interfrontei izpausties, izpildvara neļāva jums.
Kompartijā ļoti spēcīga personība bija Rubiks. Viņš uzstājās klaji pret mums. Vienā Rubika paziņojuma, ko viņš rakstīja Latvijas CK un Maskavas CK, viņš sacīja, ka ceļš, ko iet kompartija, ir nodevīgs, ka vajag kaut ko darīt. Nākamajā viņš rakstīja par organizācijām, kas vairāk atbalsta Tautas fronti, nevis Interfronti. Tā cīņa turpinājās pamatīgi. Bija Daugavpils un Rēzeknes organizācijas, kas apelēja pie Krievijas, ka var pievienoties austrumiem. Līdzīgi kā Ukraina tagad, ka Latvijas austrumdaļu var Krievijai pievienot.
Cīņa par tiem apgabaliem ļoti asa bija. Šis bloks un tie cilvēki, kuri bija Rēzeknē, Daugavpilī, veica milzīgu pretdarbību pret Latvijas neatkarību.
Par LTF pēc Neatkarības deklarācijas. Viss vadības – domes - sešinieks, gandrīz viss, izņemot Kalnieti, tika ievēlēts Augstākajā Padomē, darbs pārcēlās uz parlamentu. Nākamajā rudenī Daiņa vietā par valdes priekšsēdētāju kļuva Romualds Ražuks. Tagad Ražuks atrodas VDK kartotēkā - kā rezervists. Ražuka laikā Tautas fronte piedzīvoja norietu.
Domāju, ka LTF vajadzēja piedzīvot norietu, tā bija izpildījusi savu misiju. Es vienīgi domāju, ka varbūt kļūda bija, ka mēs pārāk ātri aizgājām.
Kopumā iznāk, ka Atmodas periods bijis tik trausls, ka jebkurā brīdī iznākums varēja būt citādāks?
Varēja. Bruņotie spēki nebija izvesti. Visās bāzēs karaspēki. Te bija modernas bāzes, Skrundas lokācija, Ventspilī bija lokācija, kas patiesībā signālus saņēma no visām vietām, arī raķetes, raķešu bāzes bija vienā otrā vietā, tanku bāzes. Te tehnikas bija daudz. Ja runā par militāro spēku, tur vajadzēja vienu brīdi, lai samaltu mūs. Bet ar samalšanu ir tāda lieta, es domāju, ka Gorbačovs tomēr redzēja, ka šo teritoriju vajag integrēt. Ja viņš samaltu Baltiju, viņš iegūtu smagu pretspēku ne tikai Baltijā, bet visā pasaulē, to viņš redzēja. Mums atbalsts bija liels. Ļoti daudz bija starptautisku žurnālistu, televīzija, radio, kas visā pasaulē deva informāciju. Ar samalšanu bija tā, ka to nevarēja izdarīt.
Otrais jautājums bija, ka Krievija nonāca lielās ekonomiskās grūtībās. Arī ASV brīdināja Krieviju, ka iejaukšanās var būt tikai sarunu ceļā. Arī mūs brīdināja un teica, ka nekāda vardarbība nevar būt. Mēs paši apzinājāmies, ka mūsu spēks ir nevardarbīgā cīņa.
*Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.
