Maizes cepšanas vēsture Liepājā. Par higiēnu un kaitējumu tikumībai

Ceptuvju un maiznīcu Libavā bija daudz, lielu un mazu. Atkal un atkal tika atvērtas jaunas. Pilsētas vara prasīja maizes cepšanā ievērot sanitārās normas. Pārkāpēji tika sodīti. Taču kaitējums tikumībai varēja tikt nodarīts nepavisam ne tādēļ.

1893. gadā Libavas pilsētas valde pieņēma “Obligāti izpildāmu lēmumu par ceptuvju un konditoreju iekārtojumu Libavas pilsētā”, tas tika publicēts laikrakstos “Gubernskija vedomosti” (“Губернскія вѣдомости”) un “Libausche Zeitung”.

Par pašu ceptuvju iekārtojumu tajā nav daudz sacīts – ieteikta cementa vai asfalta grīda, sienas jānokrāso ar eļļas krāsu, jābūt ventilācijai, ūdensvadam un notekai. Paredzēts, ko, kā un cik bieži jāmazgā un jātīra. Atsevišķi minēts, ka “telpu cepšanai” drīkst izmantot tikai šim nolūkam, tā nav jāizmanto kā guļamtelpa vai ēdamtelpa.

Taču galvenā uzmanība šajos noteikumos pievērsta darbinieku higiēnai. Ceptuvē jābūt vienai vai vairākām telpām, kur darbinieki pirms darba sākšanas var nomazgāt seju un rokas, un jābūt vienai mazgāšanās vietai ar siltu ūdeni, dvieli un citu nepieciešamo uz diviem trim darbiniekiem.

Atsevišķi norādīts, ka cepējiem pirms darba jānovelk garsvārki un veste, rūpīgi jānomazgājas un jāuzvelk ceptuves īpašnieka sagatavotais noteikta parauga priekšauts no balta auduma ar kabatlakatu kabatā.   

Tikai pēc tam darbinieki drīkst ienākt pašā ceptuvē, turklāt tur viņiem noteikti jāatturas no “visādas netīrīgas rīcības, īpaši no deguna šņaukšanas ar pirkstiem vai sviedru slaucīšanas ar rokām”. Cilvēkus ar izsitumiem, brūcēm vai lipīgām slimībām vispār bija aizliegts pieņemt darbā.

Visi šie noteikumi attiecas tikai uz lielajām ceptuvēm, bet mazajām, kas ir pie veikaliem, prasību ir mazāk: tiek norādīts tikai, ka telpām maizes cepšanai un glabāšanai jābūt nodalītām no dzīvokļa, bet cepējiem jārūpējas par savu un trauku tīrību.

1898. gada vasarā laikraksts “Rižskij vestņik” (“Рижскій вѣстникъ”) publicē ļoti emocionālu Libavas iedzīvotāja repliku – viņš ir sašutis par slikto maizes kvalitāti, apraksta šausmīgos antisanitāros apstākļus ceptuvēs, tostarp piemin taukainu lupatu gabalus, kas atrasti maizes klaipos. Sūdzas, ka ceptuves piejauc miltiem nepārdoto sakaltušo maizi, bet galvenais cepējs vienā no labākajām ceptuvēm slimo ar visbriesmīgāko lipīgo slimību. Un rezumē: “Sen jau laiks pievērst šīm nekārtībām vajadzīgo uzmanību!”

Libavas laikraksti pastāvīgi publicē pilsētas ceptuvju sludinājumus, galvenokārt pavisam īsus, pāris rindiņas. “Maizes veikals” vai “ceptuve” un adrese. Dažkārt tajos ir nedaudz vairāk informācijas, viss esot no labākajiem miltiem, un tiek uzskaitīts sortiments. Sastopami arī sludinājumi, ka tiek pieņemti darbā cepēji.

Pilsēta auga, 1897. gadā Libavā bija 64,5 tūkstoši iedzīvotāju, 1914. gadā – jau 94 tūkstoši. Līdz ar to arī ceptuvju ar katru gadu kļuva vairāk. Spriežot pēc 1912. gadā izdotās adresu grāmatas “Baltische Verkehrs- und Adressbücher”, Libavā bija vairāk nekā trīs desmiti ceptuvju un maiznīcu. Un tās bija ļoti dažādas!

1895. gadā “Rižskij vestņik” ziņo, ka Libavas maizes cepēju kategorisko protestu pret turku maiznīcas atvēršanu pilsētas varas iestādes atstājušas bez ievērības. Šī maiznīca veiksmīgi tika atvērta, un tās īpašnieks izrādījās diezgan viltīgs zellis.

1897. gadā “Rižskij vestņik”, atsaucoties uz Libavas avīzēm, raksta, ka Libavas apgabaltiesā tiks izskatīta maiznīcas īpašnieka un viņa kompanjona, Turcijas pavalstnieku Ahmeta Huseina Ofliogli un Junžas Ali Kučkinogli lieta. Apsūdzētie nolūkā saņemt apdrošināšanas prēmiju aizdedzinājuši Ofliogli maiznīcu un divas klētis ar miltiem. Ar ko lieta beidzās, nav zināms, taču var pieņemt, ka toreiz ļaunprāšiem (lai kas arī viņi nebūtu bijuši) nodedzināt maiznīcu nav izdevies. Nedaudz vairāk kā pēc gada par Ofliogli atkal rakstīs avīzēs – par netīrību ceptuvē viņam noteikts 40 rubļu naudassods.

Ar to stāsts par turku ceptuvēm Libavā nav galā. Pēc visa spriežot, Turcijas pavalstniekiem ar biznesu negāja slikti, jo jau 1898. gada rudenī “Rižskij vestņik” no Libavas laikraksta pārdrukā ļoti dzēlīgu repliku:

”Šeit tiek atvērta otrā turku maiznīca. Pirmajā jau strādā līdz 50 turku, bet tagad turku skaits Libavā sasniegs simtu, un, tā kā visiem šiem muhamedāņiem atļauts pārcelt uz šejieni savus harēmus, tad Libavu sagaida ieiešana jaunā attīstības fāzē. Vai turku harēmiem Libavā nebūs kaitīga ietekme uz pārējiem iedzīvotājiem un vai savlaicīgi nav jāveic kādi pasākumi, lai vīriešu tikumību Libavā pasargātu no kaitējuma? Vai arī varbūt kaitējums tiks nodarīts harēma tikumībai.”

Spriežot pēc “1911. gada Libavas pilsētas ģilžu tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu saraksta”, otrās turku maiznīcas īpašnieki bija Haki Hasans Čamliogli un Ali Melekoogli, un tās adrese bija Jaunajā tirgū 12 (tagad tas ir Rožu laukums, pats pilsētas centrs).

Kā notikumi attīstījās tālāk un, mūsdienīgi sakot, kāds bija sabiedrības integrācijas procesu virzības kurss, kā arī tas, kura tikumībai tika nodarīts kaitējums, vēl nav noskaidrots. Ļoti rūpīgie pētījumi, kurus Rus.lsm.lv veica pieejamajos avotos, izrādījās tikai veltīga laika izšķiešana – iegūt tur ticamas ziņas izrādījās pilnīgi neiespējami.

  • Rus.LSM.lv pateicas par nenovērtējamo palīdzību šīs publikācijas tapšanā Liepājas muzeja vēsturniecei Antrai Brakšei.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt