Latvijas neatkarības pasludināšana 1918. gadā kardināli mainīja arī izpratni par protestiem. Senāk, cariskajā režīmā, publisks protests gandrīz vienmēr nozīmēja sacelšanos, dumpi vai streiku, par ko draudēja tiesu darbi, bet jaunās valsts dibinātāji 18. novembrī deklarēja, ka Latvijas Republikā valdīs vārda un pulcēšanās brīvība – tādējādi valsts pirmoreiz apņēmās garantēt arī protesta tiesības.
Salīdzinot ar sabiedrības revolucionāro noskaņojumu cara laikā, 20.-30. gadu Latvijā bija krietni sašaurinājies potenciālo protesta motīvu skaits – agrārā reforma bija apmierinājusi bezzemnieku ilgas pēc “sava kaktiņa, sava stūrīša” zemes; arī politiski ideoloģiskās cīņas nu varēja notikt atklāti – pie vēlēšanu urnām un Saeimas tribīnē.
Līdz pat 200 streikiem gadā
Taču nebija zudušas sociāli ekonomiskās problēmas – strādnieku algas, darba drošība, sociālo garantiju trūkums un bezdarbs. Protesti 20.-30. gadu Latvijā visbiežāk izpaudās kā streiki, un streikoja teju visās nozarēs: visbiežāk kokrūpniecībā, apģērbu rūpniecībā, poligrāfijā, metālapstrādē. Statistika ir iespaidīga – piemēram, 1923. gadā reģistrēti 200 streiki, un dažos gados streikoja ap 80 % rūpniecības uzņēmumu darbinieku.
Partiju šķirotava
Kāda būtu Satversme, ja visiem mums būtu iespēja nobalsot 1920. gadā? Esam izveidojuši Satversmes sapulces šķirotavu, kas ļaus katram ne tikai paust savu pilsonisko nostāju, bet arī uzzināt vairāk par Satversmes sapulces vēsturi. Tā laika partiju šķirotava pieejama šeit.
Retos gadījumos visu Latviju pāršalca kreiso arodbiedrību rīkotās protesta akcijas – piemēram, ģenerālstreikā 1929. gada 18. oktobrī, protestējot pret valdības ieceri reformēt slimokasu sistēmu, streikoja daudzu nozaru pārstāvji, neiznāca avīzes, Rīgā arī nekursēja sabiedriskais transports. Dažkārt, ja gājieni vai mītiņi nebija nesankcionēti, neiztika arī bez sadursmēm ar policiju.
Līdz ar Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu 1934. gadā legālo protestu balsis apklusa uz vairāk nekā pusgadsimtu. Savukārt Trešās atmodas noslēgumā vēl nepieredzēts politisko protestu vilnis pavadīja Latvijas valsts un demokrātijas atdzimšanas procesu.
Mūsdienu protestu iemesli – arvien specifiskāki
Uzkrītoši, ka pēc 1990. gada krietni samazinājusies iedzīvotāju fiziskā iesaiste protestos. Atmodas laikā 80 % Latvijas iedzīvotāju bija piedalījušies kādā demonstrācijā vai piketā, bet līdz 2000. gadu sākumam šis skaitlis bija krities līdz 13 %.
Toties mūsdienās krietni paplašinājies ir gan protestu motīvu saraksts, gan protesta formas. Kopš 1993. gada, kad sākās pirmie lielie protesti un mītiņi, sevi skaļi un regulāri pieteikušas dažādas sabiedrības grupas – pensionāri, lauksaimnieki, skolotāji, mediķi, seksuālās minoritātes, koku un kažokzvēru aizstāvji -, līdz ar to protestu problēmu loks kļuvis arvien šaurāks, arvien specifiskāks.
Blakus jau klasiskajiem gājieniem un mītiņiem pie Saeimas, Ministru kabineta vai Esplanādē, mūsdienās vairs nebrīnāmies par tādu protesta līdzekli kā badastreiks pie valdības ēkas vai smagās tehnikas kolonnas, lai panāktu labvēlīgāku politiku pret lauksaimniekiem vai lai protestētu pret teritoriālo reformu.
Vēl viena atšķirība salīdzinājumā ar starpkaru Latviju ir protesta akcijas ar etnolingvistisku ievirzi, kā 90. gadu mītiņi pret pilsonības politiku vai plašie Krievu skolu aizsardzības štāba organizētie protesti pret mazākumtautību skolu reformu 2004. gadā. Latvijas demokrātijas protestu kultūrai tikpat neierasta parādība bija arī agresīvie grautiņi Vecrīgā 2009. gada 13. janvārī.
Protestu kultūra, salīdzinot ar starpkaru laiku, ir krietni mainījusies. Pēc aptaujas datiem, mūsdienās ap 30 % Latvijas iedzīvotāju par piemērotāko veidu, lai paustu neapmierinātību ar valdības politiku, uzskata miermīlīgas protesta akcijas.
