Kārlis Šnēbergs dzimis 1892. gadā Lubezeres pagastā. Pirms Pirmā pasaules kara Kārlis vairākus gadus strādāja Hambrugā par burtlici. Vēlāk Kārlis bija korektors un redaktors, bet, sākoties Pirmajam pasaules karam, devās atpakaļ uz dzimteni. Krievu armijā viņš tika iesaukts 1916. gadā, bet 1917. gadā beidza Gatčinas praporščiku skolu un tika iedalīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kuru komandēja slavenais Jukums Vācietis.
Kārlis piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujā 1917. gadā, bet lielinieku laikā tika arestēts kā kontrrevolucionārs elements un ieslodzīts Ventspils cietumā. Tur viņam tika piespriests nāves sods, bet tikai laimīgas sakritības dēļ jaunās Latvijas armijas karavīri viņu atbrīvoja no cietuma pēdējā brīdī. Kārlis 1919. gadā uzsāka dienestu Latvijas armijā. Jau novembrī viņš piedalījās Bermonta uzbrukuma atvairīšanā Ventspilī un tālāk arī karja pie Kuldīgas, kur ar 17 karavīriem devās nakts izlūkgājienos un uzzināja informāciju par bermontiešu karaspēku, tādējādi novēršot uzbrukuma draudus un sekmējis Latvijas armijas uzvaru. Par šo viņam piešķirts Lačplēša Kara ordenis.
Atvaļināts no Latvijas armijas Kārlis tika 1922. gadā un bija lauksaimnieks Kurcuma pagastā. Pēc okupācijas - 1940.,1941. gadā ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā (laikā, kad Latvijas armija tika ieskaitīta Padomju armijas sastāvā), jo īsi pirms Otrā pasaules kara Kārlis atgriezās Latvijas armijas dienestā. Tā viņš pret savu gribu no jauna nonāk Sarkanajā armijā. Tiesa gan, 1941. gadā viņš tiek atvaļināts no korpusa un nokļūst Ventspils pusē, kur sāka vadīt pretošanās kustību.
Sagaidot vācu karaspēka vienības, viņš aktīvi iesaistījās cīņās pret komunistiem. Kādu brīdi bija arī Alūksnes drošības policijas priekšnieks, bet 1943. gadā iestājās Latviešu leģionā un devās uz Volhovas fronti. Taču 1943. gada 7. oktobrī Kārlis tika smagi ievainots un 9. oktobrī mira. Viņš ir apglabāts Brāļu kapos pie Volhovas.
Kārlis Šnēbergs apbalvots ar Dzelzs krusta 1. un 2. šķiru un ir viens no tikai 12 latviešiem, kas saņēmuši Trešā reiha augstāko apbalvojumu – I šķiras Dzelzs krustu. Viņa stāsts ir ļoti klasisks 20. gadsimta latviešu vīrieša dzīves gājums. Apstākļu sakritības vai citu iemeslu dēļ viņš kādā brīdī ir bijis spiests pret savu gribu karot vienā vai otrā pusē, bet viņš vienmēr ir palicis uzticīgs karavīra – virsnieka godam un savai tautai, ko apliecina viņa biogrāfija.
Kārlis ir izaudzinājis arī četrus bērnus, un divi no viņa dēliem Otrajā pasaules karā arī piedalījās aktīvā kara darbībā. Arī te var redzēt dzīves traģisko ironiju – viens dēls karo latviešu leģionā, bet otrs dēls pret savu gribu tika iesaukts Sarkanajā armijā.
Ziņas sniedza Nora Skunkstiņa.
