Kā Hruščovs «lūkojās» Latvijas lauksaimniecību kolhozā «Avangards»

Šobrīd Bērvircava atrodas Jelgavas novadā, Zemgalē, kas jau izsenis dēvēta par Latvijas labības klēti. Jebkurš, šo pusi apmeklējot mūsdienās, pārliecināsies, ka tie nav tukši vārdi: lauki ir sakopti un lieliskas ražas tiek ievāktas arī 21. gadsimtā.

Absurdā saimniekošana – kolektivizācija

Tomēr, atskatoties vēsturē, ne visos laikos pat Zemgales lauksaimniecībai ir klājies viegli. Otrā pasaules kara laikā Latviju okupējusī PSRS pēc kara beigām uzspieda mūsu lauksaimniecībai absolūti nepiemērotu un no ekonomikas principu loģikas absurdu saimniekošanas veidu – lauksaimniecība tika kolektivizēta.

Kolhozu sistēma sevī iemiesoja gan tradicionālā lauku dzīvesveida un kultūrvides iznīcināšanu, gan darba kultūras degradāciju. Kolektivizācija jau bija īstenota pašā PSRS 20. gadsimta 30. gadu sākumā, un tās galvenais mērķis bija valstiskot lauksaimniecību – iegūt totālu valsts kontroli gan pār lauku iedzīvotājiem, gan viņu saražoto produkciju.

Kolhozu (vārds tapis no saīsinājuma, apvienojot divus vārdus krievu valodā – “kolektīva saimniecība”) sistēmu ieviest Latvijā izdevās, tikai pateicoties represijām un desmitiem tūkstošu lauku iedzīvotāju deportēšanai uz Sibīriju. Veiksmīgākās lauksaimnieku ģimenes faktiski tika izsludinātas ārpus likuma, nodēvētas par kulakiem, budžiem, tautas ienaidniekiem. Pēc 1949. gada marta deportācijas atlikušie lauku iedzīvotāji saprata, ka jokus okupācijas vara vairs nedzīs un ka vienīga alternatīva Sibīrijai ir kolhozs.

Cilvēki centās pielāgoties un izdzīvot sistēmā, kas visus lauku iedzīvotājus bija padarījusi vienādi nabagus un par laukstrādniekiem.

Pēc Josifa Staļina (1878–1953) nāves nākamie PSRS vadītāji meklēja dažādus ceļus, kā lauksaimniecību padarīt produktīvāku, taču neviens neuzdrošinājās mainīt kolhozu sistēmu kā tādu. Ne “neskarto zemju” apgūšana Ņikitas Hruščova laikā 20. gadsimta 50. gados, ne naftas dolāru pārvēršana graudos Leonīda Brežņeva laikā 70. un 80. gados nespēja atrisināt vienmēr akūto PSRS problēmu: iedzīvotāju apgādi ar puslīdz normālu pārtikas klāstu. Pateicoties dāsnajām valsts dotācijām, kolhozi kļuva bagātāki, veiksmīgākie sabūvēja klubus un ciematus, taču lauksaimniecības produktivitāte un efektivitāte arvien dramatiskāk atpalika no rietumvalstu lauksaimniecības.

Ļoti zemā lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāte bija galvenais iemesls lauksaimnieciskās ražošanas sabrukumam pēc neatkarības atjaunošanas 20. gadsimta 90. gados. Līdzīgi kā citas nozares, arī kolektivizācijas garā ilgstoši attīstījusies lauksaimniecība nebija spējīga eksistēt brīvā tirgus apstākļos. Bija nepieciešams smags un ilgstošs nozares transformācijas posms, lai laukos atkal izveidotos un nostiprinātos saimnieku paaudze, kas spēj no hektāra novākt divreiz vairāk graudaugu nekā kolhozu laikos (vidējā ražība 1981.–1985. g. – 21,4 centneri no hektāra, 2019. gadā – 42,6 centneri) un no govs izslaukt divas reizes vairāk piena (vidējais izslaukums 1985. gadā – 3394 kg, 2019. gadā – 6891 kg) [2].

Šoferis Leitāns par kolhoza priekšsēdi

Sesavas pagastā PSRS okupācijas periodā 1949. gada janvārī tika izveidots kolhozs “Avangards” (tāpat kādu laiku pēc neatkarības atjaunošanas sauca tagadējo Bērvircavu). Tas bija laiks, kad politiskais lēmums par Latvijas lauksaimniecības kolektivizāciju Maskavā jau bija pieņemts, un par to vizītē pie Josifa Staļina tika informēts arī Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Jānis Kalnbērziņš.

Tā sagadījās, ka 1953. gadā par kolhoza “Avangards” priekšsēdētāju tika norīkots Staņislavs Leitāns, kurš vēsturē iegājis kā pirmā Latvijā dibinātā kolhoza pirmais priekšsēdētājs (1946. gads, kolhozs “Nākotne” Jelgavas apriņķī). Lai arī ar pirmo kolhozu visā okupācijas laika posma padomju režīms ļoti lepojās, tomēr pirmo kolhoza priekšsēdētāju izvairījās pieminēt. Kāpēc tā, par to mazliet vēlāk.

Kas tad bija Leitāns? No viņa personas lietas, kas atrodama Latvijas Valsts arhīvā [3], var iegūt sekojošas ziņas: dzimis Daugavpils apriņķa Dagdas pagastā 1914. gadā, audzis bez tēva (tēvs pazudis bez vēsts 1917.–1918.gadā revolūcijas juku laikā Petrogradā (tagad Pēterburga)). Ieguvis sešu klašu izglītību un izmācījies šofera arodu. Jau 1940. gadā pieslējās okupācijas režīmam, Otrā pasaules kara laikā karoja PSRS Sarkanajā armijā, kā proaktīvs kolaborants 1946. gadā kļuva par Svētes pagasta partorgu un tanī pašā gadā par pirmā kolhoza priekšsēdētāju, ar to aktīvi veicinot Latvijas sovjetizāciju.

Labs Hruščova draugs?

Savā autobiogrāfijā viņš centās sevi saistīt ar PSRS Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) – galveno institūciju, kas īstenoja represijas pret iedzīvotājiem. Pēckara gados viņš bija radījis mītu, ka viņš ir labs Ņikitas Hruščova draugs, jo abi esot kopā karojuši. Šī stāsta patiesīgums gan jāapšauba, jo sazin vai armijas komandieris Hruščovs ir brāļojies ar ierindnieku. Teorētiski gan viņš varēja kādā brīdī Hruščovu vest kā šoferis, tomēr ļoti stingrā Sarkanās armijas hierarhiskā sistēma nekādas tubrālības nepieļāva. Arī pats Leitāns nekad tuvāk nepaskaidroja, ko tad viņš kopā ar Hruščovu kara laikā bija pasācis.

Savu blefošanas talantu gan viņš plaši izmantoja, kad Hruščovs pēc Staļina nāves kļuva par PSRS kompartijas vadītāju. Leitāns apkārtējiem spēja iedvest, ka “ar Rīgu” viņš vispār nerunā un visus jautājumus kārto pa tiešo “ar Maskavu”.

Pa tiešo sarunā gan ķieģeļus klubam, gan mašīnas ceļa būvniecībai, savukārt kolhoza kasi vadā līdzi savas mašīnas bagāžniekā.

Leitāns precīzi uzķēra Hruščova solījumus par komunisma sasniegšanu līdz 1980. gadam, un arī pats centās turēt līdzi savos solījumos. Bez jebkāda ekonomiska pamatojuma Leitāns apsolīja kāpināt gaļas un piena ražošanu divas ar pusi reizes septiņos gados. Tā bija viņa slavas kulminācija, ar saviem solījumiem viņš bija trāpījis desmitniekā un 1958. gadā tika par to atalgots, saņemot valdības augstāko apbalvojumu – PSRS Augstākās Padomes prezidijs viņam piešķīra Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu un Ļeņina ordeni. Vissavienības medijs TASS viņa “sociālistiskās saistības” pārraidīja visā PSRS. Taču jau pēc pāris gadiem augstais apbalvojums tiek atņemts, un tādi gadījumi Latvijas PSR vēsturē ir tikai trīs! Un pats nu jau izbijušais ''sociālistiskā darba varonis'' nokļuva cietumā.

Izslēdza no kompartijas

Mākoņi pār Leitāna galvu sāka biezēt jau 1959. gadā. Bandītiska pieeja kolhoza vadīšanā (nepaklausīgie tika gluži vienkārši piekauti vai citādi pazemoti) bija novedusi pie straujas darbinieku mainības, sūdzības nonāca arī līdz Latvijas kompartijas vadībai. Taču staļiniskā garā īstenotu metožu izmantošana darbu organizācijā nebija galvenais faktors, kas noveda pie Leitāna krišanas. Punktu pielika liela vēriena afēru atklāšana.

Leitāns bija viena no centrālajām figūrām plaša mēroga valsts īpašuma izlaupīšanā, dažādās izmeklēšanās tika konstatēts, ka 1956.–1959. gadā ir notikusi valsts īpašuma izlaupīšana aptuveni 400 000 rubļu apmērā. Tanī pašā 1959. gadā Leitānu izslēdza no kompartijas rindām un atstādināja no kolhoza vadīšanas. Viņa 1971. gada lūgums atkārtoti kļūt par Komunistiskās partijas biedru tika noraidīts.

Nav nekādu pierādījumu, ka Leitāna vadīto kolhozu ir apmeklējis Ņikita Hruščovs.

Neviens viņa kolhoza “Avangards” apmeklējumu nevar apliecināt. Lai arī 1955. gada laikrakstā “Cīņa” ir ziņa par šādu apmeklējumu, nekādu citu pierādījumu par šo nav. Ne fotogrāfiju, ne laikabiedru atmiņu, ne dokumentu. “Tas nekas, ka Hruščovs neatbrauca”, saka vietējie, jo ceļš viņa sagaidīšanai taču tika uzbūvēts! “Un tas nekas, ka klubs būvēts no zagtiem ķieģeļiem”, varētu piebilst šī raksta autors, jo klubs taču tika uzbūvēts.