Cilvēkus visos laikos ir saistījis un nedaudz arī biedējis viss citādākais, atšķirīgais un eksotiskais. Arī paši cilvēki.
Ja mūsdienās pie atšķirīga izskata un izcelsmes cilvēkiem sākam pierast, tad vēl 20. gadsimta pirmajā pusē aplūkot cilvēku ar tumšu ādas krāsu vai kādu anatomisku īpatnību bija aizraujoša izklaide.
Latvijas Universitātēs Akadēmiskajā bibliotēkā līdz 20. maijam aplūkojama ceļojošā izstāde “Eksponētā citādība”, kas veltīta 19. un 20. gadsimta sākumā Centrālajā un Austrumeiropā notikušajām eksotisko citādību eksponējošām izrādēm – izklaidējošiem un par cilvēces un kultūru daudzveidību informējošiem pasākumiem. Izstādi var aplūkot arī virtuāli.
Dzīvo izstāžu (prakses eksponēt, izrādīt šovos Eiropas tautām nepiederīgu etnisko grupu (visbiežāk Āfrikas, Ameriku un Austrālijas tautu) pārstāvjus vai cilvēkus ar anatomiskām atšķirībām) mērķis bija demonstrēt cilvēku dažādību viņu kultūrai un dzīvesveidam raksturīgo objektu un aktivitāšu ietvarā.
Lai gan Eiropā dzīvās izstādes pazīstamas jau kopš 16. gadsimta, lielāko popularitāti šis fenomens guva 19. un 20. gadsimtu mijā atbilstoši dominējošā modernisma garam, koloniālās politikas uzplaukumam, publiskajām zinātnes diskusijām par evolūcijas teoriju un rasu atšķirībām.
“Izstādes vispār tajā laikā, pirms kino ienākšanas, bija veids, kā cilvēks izklaidējās, pavadīja labi laiku un guva jaunas zināšanas, tas apvienoja tos abus. 19. gadsimta nogale faktiski ir izstāžu laikmets, kad izstādes bija par jebko, sākot ar blusām un beidzot ar mazuļiem,” stāstīja Boldāne-Zeļenkova.
Krievijas impērija iekļāvās šajā norisē, savās pilsētās, tajā skaitā Rīgā, piedāvājot skatuvi – telpu ceļojošajām izstādēm. Boldāne-Zeļenkova norādīja, ka laikā no 1850. līdz 1940. gadam Latvijā bija apmēram 77 šādas izstādes, gan etnogrāfiskās, gan “frīku šovi”.
“Tas ļoti atbilda laikmeta garam, tam modernismam, kas tolaik bija, kam vajadzēja šokēt, pārsteigt, izbrīnīt. Atbilda arī tām zinātnes teorijām, kas tobrīd tika attīstītas, stāstiem par evolūciju, par rasu teoriju. Tajās bija ietverts arī stāsts par Rietumu dominanci pār citām tautām,” viņa skaidroja.
Izstādes bieži organizēja cilvēki, kuri iepriekš nodarbojušies ar eksotisko dzīvnieku piegādi zoodārziem. Dzīvos eksponātus ieveda ostās Vācijā un tad ar dzelzceļa starpniecību izvadāja tūrē pa visu Eiropu.
“Trupas varēja būt dažāda lieluma, sākot no dažiem cilvēkiem. Pirmās ziņas par Latvijā esošu šādu izstādi ir 1835. gads. “Tas Latviešu Ļaužu Draugs” runā par pieciem dažādiem cilvēkiem no dažādām zortēm, kas tika tepat eksponēti,” stāstīja Boldāne- Zeļenkova.
Izstādes pārsvarā notika slēgtās telpās. Piemēram “frīku šovu” slavenā pērtiķsieviete Jūlija Pastrana tika eksponēta Rīgā 1859. gadā Mazajā ģildē. Tur 1870. gadā tika eksponēti arī Siāmas dvīņi Čangs un Engs Bankeri.
Boldāne-Zeļenkova uzskata, ka cilvēkiem to nelika darīt ar varu: “Es domāju, ka viņi izmantoja situāciju un nebija pasīvi. Es domāju, ka daudzos gadījumos, – lai gan zinātniekiem domas dalās, kā tas bija, – viņi nebija pasīvi vērotāji, viņi paši arī iesaistījās. Daudzi no viņiem, arī šie Siāmas dvīņi, paši veidoja šovus, līdzdarbojās un no tā guva peļņu.”
Ja “frīku šova” dalībnieki nomira, bija gadījumi, kad viņu ķermeņi tika taksidermēti un turpināti izrādīt sabiedrībai, tāpat notika publiskas šo cilvēku bēres, kas bija vēl viens izklaides formāts.
Savukārt etnogrāfiskās ekspozīcijas bieži notika zoodārzos, un tajās tika uzsvērtas rasu atšķirības. Lai gan zinātniekiem domas dalās, daudzi uzskata, ka šie cilvēki tādā veidā tika pazemoti. Vienlaikus Boldāne-Zeļenkova uzsvēra, ka šiem cilvēkiem bija līgumi un samaksa, viņi netika piespiedu kārtā paverdzināti vai tamlīdzīgi.
20. gadsimta sākumā “frīku šovi” un etnogrāfiskās izstādes ar aktieru līdzdalību pamazām pārgāja uz cirka ēkām. Sabiedrības ikdienā ienākot kino, izklaides veids pamainījās un izstādes savu popularitāti zaudēja.
