Latvijas Radio: Kādas izmaiņas preses statusā, tās iznākšanas noteikumos ienesa Pirmais pasaules karš un Krievijas impērijas iesaistīšanās šajā karā?
Šiliņš skaidroja: "Karš nesa būtiskas izmaiņas, jo kara apstākļi ir ārkārtēji, un arī valsts vara ievieš kara cenzūru un seko līdzi tam, lai informācija, kas tiek publicēta laikrakstos, neapdraudētu valsts drošību. Ja līdz tam bija pēccenzūra, kad tu nodrukā kaut kādu materiālu un tevi attiecīgi soda, ja tas nav bijis korekts, tad kara laikā tika ieviesta priekšcenzūra. Tas nozīmē, ka visi materiāli, ko tu gribi publicēt, ir jāparāda attiecīgi cenzoram. Kara laikā diezgan daudz iznāca arī laikraksti ar tukšām slejām, piemēram, kur cenzors ir nosvītrojis un nevar drukāt šo informāciju."
"Tāpat, kas varbūt pat Latvijas gadījumā ir svarīgāk, tika vērstas represijas pret dažādām nelegālām sociālistu organizācijām un attiecīgi arī pret šiem nelegālajiem laikrakstiem, un arī legāliem ar tādu sociālistisku vai sociāldemokrātisku novirzienu," norādīja Šiliņš.
Līdz ar to laikrakstu skaits būtiski samazinājās – lielā mērā arī šo vajāšanu dēļ un politiskā spiediena dēļ.
"Bet, protams, ka visbūtiskākās izmaiņas nesa 1915. gada bēgļu kustība un evakuācijas, kuras arī ļoti ietekmēja Latvijas preses ainavu. Arī tas, ka pusi Latvijas teritorijas okupēja Vācijas armija un tika izveidots vācu okupācijas režīms, – rezultātā to preses izdevumu skaits, kas iznāca Latvijas teritorijā, ļoti būtiski saruka," norādīja vēsturnieks.
"Piemēram, 1914. gadā kopumā Latvijas teritorijā iznāca 169 dažādi periodiskie izdevumi, bet 1916. gadā tikai 32. Tas nozīmē, faktiski piecas reizes samazinājās šo izdevumu skaits. Pēc tam pakāpeniski atkal pieauga 1917. gadā ar demokratizācijas procesu un politiskajām brīvībām, arī vārda brīvība tiek atjaunota."
Šiliņš iezīmēja, ka tolaik katram politiski vai sabiedriski aktīvam spēkam vai grupiņai, katrai sevi cienošai grupai bija jābūt kādam preses izdevumam, līdz ar to atkal sākas preses izdevumu skaita pieaugums, kas turpinājās 1918. un 1919. gadā, tomēr līdz pat Neatkarības kara beigām pirmskara periodisko izdevumu skaits netika sasniegts.
Vēsturnieks atminējās: "Par kara propagandu runājot, ienāca prātā mana vecvectēva stāsts, kurš stāstīja, ka avīzes Pirmā pasaules kara laikā izplatīja avīžpuikas. Viens no tiem avīžpuikām katru dienu ar jaunāko avīzi skrēja, un viņš bija saskaitījis, cik Krievijas varas iestādes ziņo, cik nogalināti vācu karavīri. Un vienu dienu viņš esot skrējis pa ielu un bļāvis, ka mums vajag tikai nedaudz izturēt, tūlīt karš beigsies, jo Vācijai ir palicis tikai viens karavīrs. Viņš saskaitījis šos zaudējumus, un viņam sanāk pēc tiem skaitļiem, ka Vācijas armijā ir palicis tikai viens karavīrs, tas jānogalina un karš būs beidzies."
"Mūsdienās mēs to redzam līdzīgi, protams, karojošās puses pārspīlē pretinieka zaudējumus, un kara propagandai, lai cik tā būtu brīva un demokrātiska valsts, vienmēr ir sava loma. Bet mums jāatceras, ka Krievijas impērija, protams, tajā laikā līdz pat 1917. gadam nebūt nebija demokrātiska valsts. 1917. gadā ļoti daudz kas mainījās."
Šiliņš norādīja, ka Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā nebija neviena izdevuma latviešu valodā, kurš būtu iznācis bez pārtraukumiem.
Trīs laikraksti iznāca katru gadu, arī 1918., 1919. un 1920. gadā, bet ar lieliem pārtraukumiem. Tie bija laikraksti "Jaunākās Ziņas", "Līdums" un "Zeme".
"Tas arī parāda to, cik sarežģīts bija laiks, cik ļoti lielas tās politiskās pārmaiņas bija un kā tās politiskās pārmaiņas ietekmēja šo laikrakstu iznākšanas regularitāti," atzina vēsturnieks.
Viņš norādīja: "Starp citu, it sevišķi kara vidū un otrajā pusē bija ne tikai šie politiskie aspekti vai kaut kādas okupāciju varu intereses, kas ietekmē laikrakstu iznākšanu, bet arī tīri praktiski apsvērumi, jo trūka papīra, trūka kvalitatīvas tintes, un, ja mēs, piemēram, aizejam uz bibliotēku un pašķirstām tā laika avīzes, daudzas no viņām ir ļoti sliktā stāvoklī, vienkārši izbalējušas, papīrs sadrūp."
Šiliņš pieminēja, ka Pirmā pasaules kara laikā darbību pārtrauca arī vecākais laikraksts, kas iznāca latviešu valodā, "Latviešu Avīzes".
Viņš uzsvēra, ka kara laikā sabiedrībai informācija varbūt ir pat vajadzīgāka nekā miera laikos.
"No vienas puses, mēs redzam to informācijas pieprasījuma pieaugumu, no otras – mēs redzam, ka šis piedāvājums sarūk, šo laikrakstu klāsts daudzums, visas šīs iznākšanas problēmas un tā tālāk. Un, protams, ka tas veicina tādu fenomenu kā baumu izplatība, kas ļoti raksturīga karam. Tā informācija kaut kur ir jāņem. Ja to nedod oficiālās varas iestādes vai kaut kādi oficiālie preses izdevumi, tad cilvēki paši izdomā, turklāt pretinieks jau arī strādā – informācijas karš jau tāpat tolaik notika, notika dezinformāciju un speciāla baumu izplatīšana."
Pētnieks arī minēja, ka, lielam cilvēku skaitam dodoties bēgļu gaitās uz Krieviju vai tiekot pārvietotiem vai evakuētiem, migrēja arī daļa laikrakstu. Petrograda un Maskava faktiski kļuva par latviešu preses lielajiem centriem. Kā interesantu faktu 1917. gada kontekstā viņš minēja to, ka tieši Maskavā iznākošs laikraksts "Dzimtenes Atbalss" kļuva par sava veida neatkarības ideju ģeneratoru, kas pirmais publiski kā masu informācijas līdzeklis popularizēja un propagandēja Latvijas neatkarības ideju.
