Viens no senākajiem viltotajiem ēdieniem jeb ēdieniem, kura nosaukums vai izskats neatbilst tam, no kā tas patiesībā sastāv, ir bruņurupuču zupa.
“Bruņurupuču zupa ir ēdiens, kas bija populārs Anglijā un Francijā jau no 16., 17. gadsimta, un tas bija ļoti rets un dārgs ēdiens. Protams, to gribēja nobaudīt daudz vairāk cilvēku, nekā varēja atļauties, un izveidojās tas, ko sauc par “viltotā bruņurupuča zupu” jeb zupu, kurā nav bruņurupuča un kas visbiežāk tiek pagatavota no teļa gaļas,” stāstīja Spalvēna.
Viņa norādīja, ka viltotā bruņurupuču zupa ir minēta arī vācbaltiešu pavārgrāmatās vēl 19. gadsimtā.
Pētniece uzsvēra, ka tā saucamie viltotie ēdieni vēsturiski nav gatavoti, lai kādu apmānītu: “Visbiežāk jau vārds viltots īsti nav precīzs, jo lielākoties ēdāji zina, pirmkārt, ar nosaukumu “viltots” – viltots zaķis, viltotas irbītes, mēs zinām, ka tas nav ne zaķis, ne irbes. Tā noteikti nav primāri maldināšana vai mānīšana.”
Tā drīzāk ir tieksme vismaz iztēlē baudīt kaut ko smalkāku, prestižāku, nekā tas ir pieejams, Spalvēna stāstīja.
“Interesanti, ka viltotais zaķis to saistību ar vēlmi atdarināt medījumu jau ir zaudējis. Šobrīd tas jau mums kalpo kā vienkārši ēdiena nosaukums, ko atpazīstam, un skaidri zinām, ka tur nebūs zaķis un par zaķi aizmirstam pat domāt,“ viņa piebilda.
Tāpat mēģinājumi atdarināt ēdienus gan pēc garšas, gan izskata, gan funkcijas vēsturiski bieži bijuši trūkuma un karu periodos.
Pētniece minēja piemērus: “Kara laikā nav pieejams sviests, bet tiek taisītas sviestmaizes, ir dažādas pastas un masas izmantotas. Vai kara laikā grūti pieejams cukurs, milti, olas un sviests, bet tiek taisīti saldie ēdieni. Tanī laikā, kad nevar pagatavot tradicionālos saldos ēdienus, var cept kartupeļu kūkas un pupiņu tortes.”
Tāpat vēl viens iemesls viltoto ēdienu gatavošanai jau izsenis bija ne tikai produktu nepieejamība, bet to apzināta izslēgšana no uztura reliģisku vai kādu citu apsvērumu dēļ.
“Vēl viens iemesls ir gavēnis. Gavēņa laikā gan katoļiem, gan citām konfesijām ir pieņemti dzīvnieku valsts produktu ierobežojumi, un īpaši par šādu tā saucamo viltošanu var runāt viduslaikos gavēņu nosacījumu tādā ietvarā,” stāstīja Spalvēna.
Viņa norādīja, ka mandeļu piens ir tipisks viduslaiku ēdiens, kas sakņojās vēlmē aizstāt, atdarināt pienu tajā brīdi, kad to nedrīkstēja lietot, kad to liedza reliģiskie ierobežojumi.
Tāpat ar citu ēdiena nosaukumiem arī mūsdienās tiek iepazīstināti jauni ēdieni, tādā veidā radot ēdājam konkrētas asociācijas. “Ja runājam par ēdienu nosaukumiem, to funkcija ir arī tāda, ka nepazīstamās, nezināmās, iepriekš nebaudītās lietas mēs mēģinām ar nosaukumu palīdzību izstāstīt iepriekš pieredzētā izteiksmē, pielīdzināt kaut kam zināmām,” vērtēja Spalvēna.
Kā piemēru viņa minēja bērzu sulu šampanieti – ar vārdu šampanietis patērētāji uzreiz var iztēloties un saprast, ka tas ir dzirkstošs svētku dzēriens un kā tas apmēram varētu garšot.
