"Skatoties ar bērnu acīm, intervijās parādās, ka viņiem nav tik komplicēti tie pārdzīvojumi, kā pieaugušiem cilvēkiem bija tajā laikā. Mani vecāki arī bija bēgļu bērni – viņi izbrauca no Latvijas Otrā pasaules kara beigās, 1944. gada rudenī, katrs ar savu ģimeni. Viņi man arī vienmēr stāstīja, ka
bērniem bēgļu nometnēs faktiski nebija ļoti traumatiski būt, jo viņi bija lielā barā, nometnē tev draugi visu dienu ir blakus, un tas bērnam īstenībā bija ne tik traumatiski kā pieaugušajiem," stāstīja Auliciema.
Tad, kad Vācijā izveidoja nometnes, latviešu ģimenes jau daudzus mēnešus bija pavadījušas bēgļu gaitās, ļoti neskaidros un bīstamos apstākļos.
"Tātad nometnes savā ziņā bija arī tāds drošs patvērums, kas iepriekš nebija bijis. Vairākus mēnešus cilvēki bija ļoti lielā neziņā, kur viņi dzīvos un kas ar viņiem notiks. Nometnes savā ziņā bija drošība," vērtēja Auliciema.
Par apstākļiem un bērnam neizprotamo savās atmiņās dalījusies Rita Sīle, kas bēgļu nometnē nonāca sešu gadu vecumā:
"Vācieši mūs sūtīja no vienas nometnes uz otru, un tās bija šausmīgas barakas, kur vējš pūta cauri sienām, un tie netīrie deķi un tā... Un es zinu, ka karš beidzās, un es prasīju mammai – tagad mēs brauksim mājās? Viņa saka – nē. Un es kā bērns nodomāju – ok, nebrauksim, labi, tad es iešu spēlēties. Ja es būtu bijusi vecāka, es būtu vairāk prasījusi. Es tikai zināju, ka karš mūs izdzina. Kad karš beidzas, tad mēs braucam atpakaļ – tāda ir tā bērna domāšana. Tā braukāšana bija vecākiem šausmīgi grūta, tagad es to saprotu. Bet kā bērniem – mums nekāda bēda nebija. Tagad visi runā par emocionālām traumām, teiksim, kad nogalina vienu cilvēku, – tas ir šausmīgi. Bet, kad visi kopā dzīvo tā kā vienā vietā, kā saka – vienā laivā, tad kaut kā tu izdzīvo bez lielām traumām."
Tā skan viena no daudzām toreizējo bērnu atmiņām, ko ir apkopojuši muzeja "Latvieši pasaulē" darbinieki. To, ka bērni kara šausmas uztvēra citādāk nekā pieaugušie, apliecina arī bijušais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs, literatūrzinātnieks, dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs, kurš bēgļu nometnē nokļuva 14 gadu vecumā.
"Man ir grūti teikt, ka bija kaut kādas šausmas vai kaut kas. Tas man vairāk bija piedzīvojums.
To es uzņēmu tieši tādā veidā vairāk. Mums arī nebija tiešas šausmas jāpārdzīvo, tas arī jāievēro. Es dienasgrāmatā atzīmēju uzlidojumus, ka lidmašīnas lido, visu to karu, bet tas karš mūs ļoti tieši neskāra. Tikai vienu reizi atceros, ka bija jābēg no skolas, 1944. gadā, jo nāca iznīcinātājs, un mēs kritām grāvī. Tas bija tuvākais, kad es biju pie tādām īstām briesmām," stāstīja Nollendorfs.
"Es varēju saskaitīt tūkstošiem bumbvedēju, kas lidoja mums pāri, bet, tā kā mēs dzīvojām toreiz mazā vācu ciematā, mums jau tie bumbvedēji nelidoja virsū, tie lidoja pāri, tālāk, lai bumbotu pilsētas. Tā es ar karu iepazinos, to vērojot savā ziņā," viņš piebilda.
Tad pienāca kara beigas, un Nollendorfs ar visu ģimeni nonāca bēgļu nometnē.
"Es nevaru atcerēties, ka man būtu bijušas kādas speciālas jūtas. Bija grūti, bet bija jātiek galā.
Tad nāca skauti, nodarbības, tautas dejas, koris. Ja jūs dzirdētu manas mammas stāstu, tas būtu pavisam citāds, bet tā rūpe nebija mana primārā rūpe, jo vecāki gādāja par saviem bērniem dažādos veidos, lai viņiem nebūtu jāiztiek tikai ar to, kas pieejams nometnē," viņš stāstīja.
Silvija Pētersone izceļoja no Latvijas 13 gadu vecumā 1944. gadā un nonāca barakās Oldenburgā. Pierakstot viņas atmiņas no bēgļu nometnēm, intervētāja viņai jautāja: Vai jums bija kāds kontakts ar jūsu brālīti šajā laikā?"
Silvija atbildēja: "Nē. Nezinājām, vai viņš ir dzīvs vai miris. Es pat neatceros, kad mums bija tas pirmais kontakts ar viņu. Tajos apstākļos tādas cilvēcīgas emocijas nemaz neeksistēja. Cilvēks katrs domāja par sevi. Kur es kaut ko varu noķert vai nozagt? Vai ieēst. Un kur ir ūdens. Pat nedomā, kur tu šonakt galvu liksi. Tad nonācām Oldenburgas nometnē. Mēs gājām un kādam vācu zemniekam no sakņu dārza burkānus vilkām no zemes ārā. Arī ābolus mēs labi sazagāmies, varbūt bumbierus arī. Puikas palīdzēja kāpt pāri pār sētu, mēs tur tāds labs pulciņš – jauni bērni."
Savukārt Arta Svenne, kad 1944. gadā atstāja Latviju, bija vien trīs gadus veca. Viņa savās atmiņās stāstīja:
"Mēs braucām pie manas tantes, kas bija precējusies ar baltvācieti Šverīnā. Mana vecmāmiņa tūlīt mūs pierakstīja vācu bērnudārzā. Tas bija ļoti jauks. Mans brālītis negribēja tur palikt. Kad mamma gāja projām, viņš skrēja viņai pakaļ, tā ka viņu veda mājās atpakaļ. Bet es paliku tur. Man tūlīt bija draudzenes visās malās. Mēs nemācējām vāciski, bet mēs kaut kā sarunājāmies. Tur bija interesantas visādas nodarbības, viss bija ļoti jauki. Man patika. Pēc tam nonācām Icehovas nometnē, man arī tur ļoti patika.
Tā bija ļoti labi noorganizēta nometne. Un mēs dabūjām arī tīri labu pārtiku, no Amerikas sūtītu. Mēs gan zinājām, ka dažās nometnēs teica, ka tie nometnes vadītāji pārtiku pievāca sev un pēc tam pārdeva tālāk, bet mums bija vienmēr daudz, ko ēst."
Dzīve barakās bija trūcīga un pārtika vienveidīga, taču tieši tur varēja apzināties savu latvietību, iegūstot pirmo izglītību latviešu bērnudārzā un skoliņā, stāstīja Aija Ebdena – latviešu centra Vācijā pārstāve.
"Manas pirmās atmiņās kā bēgļu bērnam sākās tieši nometnē, ejot uz latviešu bērnudārzu. Esmu dzimusi 1941. gadā, trīsarpus gadu vecumā nonācu Vācijā. Bēgļu nometnes sākās 1945. gada maijā. Manas atmiņas ir par latviešu bērnudārzu. Četrās nometnēs esmu dzīvojusi, 16 gadus kopā saskaitot, un tajās nometnēs bija latviešu skolas. Skarbas lietas, es domāju, ka mums – bērniem –, noteikti izgaisa," norādīja Ebdena.
"Barakas bija briesmīgā stāvoklī. Ja tagad mums būtu jāskatās, kā mēs tur tikām dzīvojuši, es domāju, ka mums mati celtos stāvus – mēs teiktu, kā to varēja? Bet katrs, kas jums stāstītu par bēgļu bērna skolas ikdienu jeb gaitām šajās nometnēs, viņam būtu gandrīz tikai labas atmiņas," viņa vērtēja.
