Riekstiņš ir pētījis Latvijas bērnu likteņus dažādos laikos, ir arī autors piecām grāmatām, kas veltītas šim tematam. Tāpēc viņu it īpaši uztrauc Ukrainā notiekošais karš, kas noteikti ietekmēs ukraiņu bērnu likteņus.
"Es gribētu teikt, ka savās grāmatās, kurās esmu rakstījis par dažādu laiku Latvijas bāreņiem, tā ir pagātne. Tā ir pagātne, kuras izpēte būs atkarīga no mums pašiem, dokumentiem, atmiņām un tā tālāk, bet tā ir sena pagātne – kā ir bijis, bijis, tur neko izmainīt vairs nevar. Kas attiecas uz Ukrainu, šis slepkavnieciskais karš ir pašā, negribu teikt, pilnbriedā, bet procesā," vērtēja Riekstiņš.
"Es jau arī skatos ziņās, cik bērniņu gājuši bojā, cik pazuduši un tā tālāk, bet tas nav ne sākums, ne beigas.
Es iedomājos, kas notiek ar izpostītajām, gruvešos apraktajām, aizbraukušajām, iznīcinātajām ģimenēm, kurām paliek bērni. Es diezgan labi zinu, kāds ir stāvoklis, ja bērns paliek bez vecākiem," viņš skaidroja.
Riekstiņš pats 10 gadu vecumā nonācis Naukšēnu bērnunamā, tāpēc zina, ko nozīmē cilvēkam palikt vienam – bez vecākiem, bez vecmāmiņām, vectētiņiem.
No visiem laika posmiem, ko vēsturnieks pētījis, viskvalitatīvākā bāreņu aprūpe Latvijā ir bijusi starpkaru periodā. To viņš aprakstījis grāmatā "Sauli dzīves pabērniem!".
"Es ar to ļoti lepojos, kā mūsu cilvēki, latvieši, dažādi iestāžu darbinieki, izveidoja ļoti labu bāreņu aprūpes sistēmu, par ko es uzskatu, ka tā bija viena no labākajām Eiropā," norādīja Riekstiņš.
"Pēc Krievijas pilsoņu kara ļoti daudzi latviešu bērniņi, kuru vecāki bija nonākuši Krievijā kā bēgļi, kā rūpnīcu, fabriku strādnieki, bija palikuši bez vecākiem. Latvijas Republika 1920. gadā sāka rūpēties, lai šos bērniņus sameklētu pa visu Krieviju, kas bija ārkārtīgi grūti, un izdomāja izveidot pazudušo bērnu ziņu biroju. Arī mans mīļais Naukšēnu bērnunams veidojās tieši no šādiem bērniņiem, kurus atveda no Krievijas," skaidroja vēsturnieks.
Fotogrāfijās no Naukšēnu, Adamovas un Spāres bērnunamiem iespējams redzēt, cik bērni, par spīti saviem grūtajiem likteņiem, izskatās labi. Viņi bija pabaroti, apģērbti, labi aprūpēti.
Pilnīgi pretējais izpētīs Riekstiņa grāmatā "Boļševiku terora bāreņi 1918.–1938.", kurā īpaša uzmanība pievērsta 1937.–1938. gada Lielā terora bāreņu sāpju ceļiem Padomju Savienībā.
"Tas ir briesmīgais Lielā terora – un ne tikai – laiks, kad cilvēkus slepkavoja, mātes aizsūtīja uz gulaga nometnēm, bērnus aizsūtīja uz bērnunamiem, pārkrievoja, atņēma tautību, vārdus samainīja," stāstīja Riekstiņš.
Turklāt bērnunamu stāvoklis krietni atšķīrās no tiem labajiem apstākļiem, kas bija pirms tam.
"Tie bērnunami bija drausmīgi. Tos nevar salīdzināt ar manu mīļo Naukšēnu bērnunamu, bet bērni tajos bija. Kaut ko viņiem iedeva ēst, kaut kādas drēbītes arī. Tas bija totalitārais režīms, Staļina režīms, komunistiskais režīms, kam cilvēka ērtības neko nenozīmēja," uzsvēra vēsturnieks.
Viena no Krievijas tā laika problēmām bija arī bērni bezpajumtnieki. Daļa no viņiem tika aizsūtīti uz gulaga kolonijām. Gulagā nonāca arī "dzimtenes nodevēju" bērni.
"Bija gulaga pieaugušo nometnes un kolonijas, un bija speciālas bērnu kolonijas. Kad lasa par tiem apstākļiem, kādos tie bērni dzīvoja un kādi tie bija, pat man, lai gan es ļoti daudz esmu lasījis vēsturisko literatūru, paliek slikti. Tur izveidojās pilnīgi cita morāle, citi tikumi. Tajās kolonijās viņi uz visu mūžu tika sabeigti," atzina Riekstiņš.
Savukārt Otrā pasaules kara laikā īpaša uzmanība jāpievērš arī tiem latviešu bērniem, kas tika izsūtīti uz citām valstīm, tā zaudējot saiknes ar Latviju. Grāmatā "Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni" Riekstiņš izpētījis 1944. gadā uz Vāciju aizsūtīto latviešu bērnu likteņus.
"Man ir ļoti labas atmiņām no tām kundzēm, kas tos bērniņus pavadīja. Tās ir šausmas, ko viņām nācās piedzīvot, bet kāda iemesla dēļ viņus izsūtīja? Varbūt baidījās, ka Rīgu sāks stipri bombardēt. Iespējams tāda doma bija, ka viņi no kara zonas ir jādabū projām," sprieda Riekstiņš.
Vienlaikus viņš uzsvēra, ka Vācijā tolaik bija daudz bīstamāki apstākļi nekā Rīgā, taču bīstamo ceļojumu uz kara plosīto zemi pret savu gribu piedzīvoja bērni gan no Valsts Rīgas zīdaiņu nama, gan no Valsts Majoru bērnunama, gan no Liepājas bērnunama.
Pēc Otrā pasaules kara beigām šie aizvestie bērni pārsvarā no Vācijas nonāca Amerikā.
"Tad, kad 1949. gadā beidzās tā saucamie "dīpīšu" laiki, kad likvidēja pārvietoto personu nometnes un tos cilvēkus attiecīgi pa daudzām valstīm, neteiksim, ka sadalīja, bet kur nu katrs atrada patvērumu, vēl palika tie bērniņi. Bērniņus aizveda uz Ameriku. Es ļoti ilgi meklēju, kas ar viņiem notika. Lielu daļu paņēma amerikāņu ģimenes, amerikanizēja, un ļoti rets no viņiem saglabāja kaut kādu latvietību," stāstīja Riekstiņš.
