Tie esot bijuši kā runāšanas svētki divu dienu garumā. Kad pirmoreiz tik atklāti un skaļi atļāvās nosaukt vārdā problēmas, par kurām iepriekš pat komunists komunistam baidījās pateikt. "Tā ķermeņa sajūta bija tāda kā šūpolēs, kad laižās lejā un tāda kutinoša debešķīga sajūta – kā bērnam!" par plēnumu stāsta bijusī Mākslinieku savienības priekšēdētāja Džemma Skulme.
Vēl Kompartijas uzraudzībā, zem Ļeņina lozungiem un ar mērķi palīdzēt PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova sāktajam reformām – perestroikai jeb pārbūvei – un tomēr – tam bijis grūti noticēt.
"Man, piemēram, blakus sēdēja Kroders, kurš ir pārdzīvojis izsūtījumu un viņš saka – "ārprāts, ārprāts!" Tas karāsies pie šitā staba, tas karāsies pie tā staba! Viņš tieši tā teica, jo viņam likās, ka būs represijas," notikušo atceras režisore Māra Ķimele.
"Baiļu nebija. Tikai starpbrīdī es meklēju kādu telpu, pēkšņi paveru durvis – sēž pie aparatūrām vairākas personas, centrā – Zukulis! Drošības komitejas augstākā persona. Es teicu: "jūs arī te?". Un man smiekli uznāca, pēc tam nogāju lejā tur, kur bija tie atspirdzinājumu telpas, un visi kopā smējāmies. Es teicu – "viņi jau visu to fiksē!"," stāsta Skulme.
Spriedzes augstākajā punktā Mavriks Vulfsons, Komunistiskās partijas vēstures pasniedzējs un publicists, sāka citēt PSRS un Vācijas slepeno protokolu, kur Baltija nodota padomju ziņā un Maskavas ultimātu, kas sekoja pēc tam.
"Es citēju: "bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā". Notā bija teikts, ka atbilde jādod 8-9 stundu laikā. "Ja līdz 20.00 nebūs saņemta pozitīva atbilde, Sarkanā armija tāpat ieies Latvijā". Starptautisko normu rupjais pārkāpums. Viss ir skaidrs. Un – runājot varbūt svešā valodā – Latvijas varmācīga okupācija!" toreiz paziņoja Vulfsons,
"Taisni tas, ka tas tiek publiskots, tas bija tas svarīgais. Jo daudzi daudz ko zin, bet tas netiek pateikts. Un tur tas tika pateikts un tas arī bija tas svarīgākais," uzskata Ķimele. Skulme atzīst: "Tā sajūta ir neaprakstāma, tai sajūtā mēs turpinājām dzīvot. Un tā bija laimes sajūta!"
Kompartijas līderis Boriss Pugo pēc tam sarunā ar Vulfsonu esot pateicis: "Jūs tikko nogalinājāt Padomju Latviju!".
Jau pēc Tautas frontes dibināšanas Vulfsons, būdams PSRS Tautas deputāts, kāpa tribīnē Maskavā. Kremļa pilī daļa delegātu, dzirdot par noziedzīgo paktu, Vulfsonu gribēja nodzīt no tribīnes. Citi atkal aicināja atpakaļ.
Vulfsons toreiz pauda: "Vai tiešām šī necieņa pret mazajām tautām būs mūsu galvenā vadlīnija? Te, biedri, ar manu muti runā šīs sazvērestības upuris! Vai tiešām pret to nav nekādas cieņas? Vai tiešām jūs šodien esat vienīgie cilvēki, kam ir šaubas par to, ka protokols bija? Ka bija vienošanās? Ka ieveda karaspēku šajās valstīs precīzajās dienās, precīzajos laikos?".
Un beidzot tika panākts, ka arī Padomju Savienības kongress pasludina Molotova-Ribentropa slepeno vienošanos par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža.
