Panorāma

Šodien atzīmē «Bāreņu svētdienu»

Panorāma

Panorāma

Aicina dalīties ar liecībām par saziņu aiz dzelzs priekškara

Aicina dalīties ar liecībām par saziņu aiz dzelzs priekškara

Apģērbs, kafija, košļājamā gumija un pat šķēres - tik ikdienišķas lietas bija pakās, kuras daudzi padomju gados gaidīja atnākam no ārzemju radiem, jo sūtījumi atviegloja grūtos apstākļus Latvijā. Nākamnedēļ Nacionālajā bibliotēkā notiks “Kolekcijas dienas”, kad ikviens aicināts dalīties ar atmiņām par to, ka sazinājās ar radiem ASV, Austrālijā, Anglijā, Vācijā  un citur.

Padomju laikos milzīgā deficīta apstākļos veikali bija kā izslaucīti. Otrais pasaules karš izšķīra daudzas ģimenes Latvijā. Pusgadsimtu starp radiem ārzemēs un dzimtenē bija dzelzs priekškars. Vienīgais veids, kā uzturēt kontaktus, bija vēstules un pakas.  

“Vai manu pēdējo paciņu saņēmi?” – šāds jautājums lasāms vēstulēs, ko Rietumos mītošie latvieši rakstījuši tuviniekiem Latvijā.

Muzeja “Latvieši pasaulē” vadītāja Marianna Auliciema stāstīja, pakas un sarakste starp atklāj daudz interesanta.

Tā nav sausa vēsture, bet ar personīgu, emocionālu pieskārienu.

Var spriest, kā psiholoģiski jutās cilvēki, kuri bija šķirti no ģimenes - vīra, sievas, bērniem, mazbērniem.  Pēckara gados latvieši baidījās rakstīt “aizjūras” radiem ko tādu, kā dēļ varētu nonākt cietumā. Pasta sūtījumus kontrolēja padomju cenzūra.

“Vēstules, ko saņēma Jānis Rulliņš, kad viņš bija bēglis Anglijā  40. gadu beigās. Vēstules nāca no ģimenes. Tintē ir rakstīts oficiālais teksts, kas stāsta, kā man iet skolā un ko mamma dara darbā. Tad starp rindiņām var redzēt slepeno tekstu, kas ar pienu vai citrona sulu rakstīts. Tur ir reālā informācija par dzīvi Padomju Savienībā tajā laikā. Ka viņi nevar atļauties lietas nopirkt, ka baidās... lai nebrauc atpakaļ, ka nav tā, kā sludina,” stāstīja Auliciema.

Pakas padomju režīmā dzīvojošiem bija materiāls atbalsts. Sākumā Rietumu radi sūtīja galvenokārt produktus, miltus, cukuru.

Atsūtīto ārzemju apģērbu un sadzīves lietas daudzi pārdeva komisijas veikalā, lai tiktu pie naudas.

Bet paciņas ceļoja arī pretējā virzienā. 

“Viena sieviete, ko mēs intervējām Anglijā, stāstīja, ka viņiem bija ļoti grūti apstākļi 60.gados Anglijas laukos. Viņa bija bērns, viņi dzīvoja nabadzīgi, un viņai visskaistākā atmiņa bija vecmāmiņa, kura bija palikusi Latvijā, kura sūtīja Ziemassvētkos paciņu. Un visskaistākā lieta - koka kaste, kura pienāca ar salmiem, un iekšā bija [konfektes] ''Gotiņas". Un viņai tas bija visskaistākais, ko viņa atceras par Ziemassvētkiem. Nav tā, ka tikai uz vienu pusi gāja tie sūtījumi. Tā komunikācija bija abpusēja,” norādīja Auliciema. 

Griba uzturēt ģimenes saites bija svarīgākais, pat ja abās pusē dzelzs priekškaram viņi gribēja būt ģimene, uzsvēra Toronto universitātes Vēstures fakultātes aspirants Ēriks Bredovskis.

Uz Padomju Savienību sūtīja iepirkšanās lietas, piemēram, košļājamās gumijas, džinsi bija ļoti populāri, drēbes, kafija, arī šķēres, “ikdienas lietas, ko varēja lietot vai izmainīt, vai pārdot”, stāstīja Bredovskis.

Atpakaļ uz Rietumiem sūtīja māla podus, vāzes un lelles, T kreklus un plates. “Un tādas kulturālās lietas gāja arī uz Padomju Latviju. Kā zinām, “Čikāgas piecīšu” lentas un plates,” piebilda Bredovskis.

Muzejs ”Latvieši pasaulē” jau 11 gadus vāc liecības par tautiešiem, kuri aizbrauca no Latvijas, - par Otrā pasaules kara bēgļiem, par trimdiniekiem, kas pameta Padomju Latviju, par  latviešiem, kuri aizbrauca uz Krieviju jau 19. gadsimtā.

Ikviens aicināts dalīties ar atmiņām par to, kā padomju gados uzturēja sakarus ar ārzemju radiem. 9. un 10. novembrī uz Nacionālo bibliotēku var nest priekšmetus, fotogrāfijas, vēstules.

Lietas digitalizēs un atdos īpašniekiem. Bet iegūtās liecības iekļaus Eiropas digitālās bibliotēkas “Europeana” kolekcijā. Tas palīdzēs izprast latviešu migrācijas apjomus, tendences un vēsturi.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti