Kad 1947. gadā Lielbritānijas valdība paziņoja, ka plāno izbeigt savu apmēram divus gadsimtus ilgušo valdīšanu Indijā, bija jau diezgan nepārprotami skaidrs, ka Indijas islāmticīgie iedzīvotāji veidos savu atsevišķu valsti Pakistānu. Problēma bija tā, ka pārsvarā musulmaņu apdzīvotās teritorijas atradās abās pusēs Indostānas pussalai – Indas upes baseinā un Gangas deltā, un tā nu Pakistāna tapa kā valsts, kuras divas daļas šķīra visa plašā Indijas teritorija.
Kaut gan iedzīvotāju skaita ziņā abas Pakistānas daļas bija praktiski vienādas, jau no paša sākuma dominējošo lomu valstī tiecās spēlēt Rietumpakistāna.
Šeit atradās galvaspilsēta Karači, lielākā daļa valsts politiskās un militārās elites nāca no rietumiem, rietumdaļai tradicionāli tika apmēram divas trešdaļas valsts budžeta līdzekļu. Austrumpakistāna bija daudz blīvāk apdzīvota, ar vidēji zemāku dzīves līmeni, tā nebija tik monolīti islāmticīga kā Rietumpakistāna. Pirmais konflikts izcēlās jau tūlīt pēc valsts nodibināšanas, kad centrālā valdība mēģināja padarīt tradicionālo Indijas musulmaņu saziņas valodu urdu par vienīgo valsts valodu, pret ko asi iebilda bengāliešu valodā runājošie austrumpakistānieši. Galu galā viņiem izdevās panākt bengāliešu valodai oficiālu statusu, bet, tā kā bengāliešu valoda bija cieši saistīta ar hindu kultūru, tas nostiprināja Rietumpakistānā priekšstatu par austrumniekiem kā par "hinduisma samaitātiem" pakistāniešiem.
Pakistānas rietumdaļā ārkārtīgi spēcīgs bija no agrākajiem gadsimtiem pārmantotais militārisma kults, kura auglis bija militārā hunta, kas valdīja valstī no 1958. gada. Kad 1970. gadā Pakistānā beidzot tika sarīkotas demokrātiskas vēlēšanas, "Avami līga", par kuru balsoja lielum lielais vairums austrumpakistāniešu, ieguva absolūto vairākumu parlamentā. Līgas programma paredzēja valsts pārtapšanu federācijā, kurai kopīga būtu tikai aizsardzība un ārpolitika, viss pārējais – šķirts. Huntas vadonis ģenerālis Jahjahans tā arī neļāva sanākt demokrātiski ievēlētajam parlamentam. Tā vietā viņš 1971. gada martā ieveda Austrumpakistānā pastiprinātu karaspēka kontingentu un uzsāka īstu genocīdu pret "Avami līgas" aktīvistiem, intelektuālo eliti, vietējiem policijas spēkiem. Armijniekiem pievienojās musulmaņu paramilitārās grupas, slepkavodamas hinduistus un citus nemusulmaņus. Slaktiņa upuru skaita aplēses svārstās no Pakistānas vēlāk atzītajiem 26 000 līdz pat trīs miljoniem, neatkarīgu ekspertu vērtējums parasti ir no 200 000 līdz 500 000.
Asinsizliešana panāca tieši pretējo efektu, un jau nākamajā dienā pēc tās sākuma, 1971. gada 26. martā, tika pasludināta Bengāliešu valsts jeb Bangladešas neatkarība.
Uzsākot genocīdu, Pakistānas militārā hunta, šķiet, cerēja, ka tai ļaus netraucēti izrīkoties savā teritorijā. Galu galā Pakistānai bija ļoti spēcīgi sabiedrotie – Savienotās Valstis un Ķīna. Tomēr arī Bangladešas brīvības cīnītājiem bija spēcīgs atbalstītājs – Indija, aiz kuras muguras vīdēja vēl nozīmīgāks spēks – Padomju Savienība.
Indijas atbalsts "Avami līgas" partizānu karam jau pēc dažiem mēnešiem noveda pie kārtējā kara starp Indiju un Pakistānu, un attiecīgās superlielvalstis uzsāka atbalsta akcijas. Vienu brīdi situācija šķita pavisam draudīga, kad Bengālijas līcī iepeldēja amerikāņu aviācijas bāzes kuģis "Enterprise", un pavisam drīz turpat uzpeldēja padomju atomzemūdene – abi ar kodolraķetēm uz klāja.
Tomēr superlielvalstis neatļāvās avantūras.
Kamēr ap konfliktu stīvējās Apvienoto Nāciju Drošības padomē, spēcīgā Indijas armija kopā ar Bangladešas neatkarības kustības spēkiem tā paša gada decembrī piespieda pakistāniešus Bangladešā kapitulēt, tā nodrošinot jaundibinātās kaimiņvalsts neatkarību.
